Pāvils Brūvers. Par demokrātiju aizvien jācīnās Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, speciāli “Kodolam”
Foto - arhīvs
ANO Ģenerālā asambleja 2007. gadā 15. septembri izsludināja par Starptautisko demokrātijas dienu. Vācijā šīs dienas sakarā veikta iedzīvotāju aptauja par viņu attieksmi pret demokrātijas stāvokli. Pārsteidzoši, bet 53% aptaujas dalībnieku uzskata, ka Vācijā demokrātija ir apdraudēta. Vairākums aptaujāto galvenās briesmas demokrātijai saskata labējā ekstrēmismā, kamēr aptuveni 22% aptaujāto domā, ka demokrātiju Vācijā vairāk apdraud kreisais ekstrēmisms.
Par demokrātijas un līdz ar to arī par ticības brīvības noturību Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un visā Eiropas Savienībā runa bija arī Baltijas luterāņu bīskapu nesenajā sanāksmē Viļņā. Sanāksmes dalībnieki bija vienisprātis, ka labējais ekstrēmisms ir samērā viegli identificējams un sabiedrība pret to ir jūtīga un visumā noraidoša, tikmēr kreisais ekstrēmisms, kas parādās kā postmodernais neomarksisms, nav tik viegli identificējams.
Klasiskais marksisms sludināja šķiru cīņu kapitālistu un proletariāta starpā, savukārt neomarksistu ideja ir cīņa dažādo identitāšu grupu starpā – liberālie pret konservatīvajiem, bagātie pret nabagajiem, ateisti pret ticīgajiem, sievietes pret vīriešiem, homofilie pret homofobiem, vegāni pret visēdājiem utt. Neomarksistu lozungi ir skaisti un uzrunājoši – par līdztiesību, iekļautību, dažādību, taisnīgumu…
Arī klasiskais marksisms nāca ar skaistām nākotnes vīzijām, tomēr cenšanās šīs vērtības ieviest dzīvē ar valsts varu prasījusi daudz ciešanu un asiņu, un nav pamata domāt, ka neomarksisms, novests līdz galējai konsekvencei, varētu būt mazāk bīstams.
Piemēram, politkorektums ir viena no šī lienošā jaunā totalitārisma pazīmēm jau šodien. Nelielas agresīvas grupas producē viedokļus, un lielā spiediena dēļ šie viedokļi sabiedrībā tiek uztverti kā patiesi, zinātniski un progresīvi, lai arī pārliecinošu pierādījumu bieži vien tiem nav. Tomēr šo viedokļu apšaubīšana var novest pie pazemojumiem, izspiešanas no profesionālās vides, arī pie darba zaudēšanas līdzīgi kā padomju laikos, piemēram, kad skolotājs nevarēja palikt savā amatā, ja atklāti atzina ticību Dievam. Ja sabiedrība neatpazīs briesmas, ko sev līdzi nes šis kreisais ekstrēmisms, un nestāsies tam pretī, demokrātija var būt nopietni apdraudēta un “padomju laiki” varētu kļūt par mūsu orvelisko nākotni.
Vēl viens piemērs neomarksistu panākumiem ir tradicionālo ģimenes vērtību pakāpeniska noārdīšana un genderisma izplatība. Daudzviet homoseksualitāte jau tiek uztverta kā normalitāte, lai arī zinātniski pamatotu pierādījumu, ka homoseksuāls dzīvesveids ir veselīgs un vienlīdzīgs ar heteroseksuālu dzīvesveidu, nav. Tomēr sabiedrībā kaut cik pazīstamas personas, lai arī personīgi ir citās domās, pret to iebilst nevar, neriskējot nonākt “tumsoņu”, “homofobu” un citādi nicinoši apzīmogoto kategorijā.
Bīskapu sanāksmē Viļņā tika aplūkots arī jautājums par vides aizsardzību, kam Pasaules luterāņu federācija pievērš lielu uzmanību. Arī šajā ziņā ir svarīgi novērtēt, vai tās aktivitātes, ko mēs atbalstām, ir patiesi zinātniski pamatotas, vai arī mēs akli sekojam kādai neomarksistu vīzijai, tā darbojoties pret mūsu vitālajām interesēm. Jāņem vērā, ka radikālākās vides aizsardzības grupas iet pat tik tālu, ka cilvēku pasludina par Zemes lielāko ienaidnieku un kaitēkli, kas visiem spēkiem jāierobežo...
ANO Ģenerālā asambleja, pieņemot lēmumu par Starptautiskās demokrātijas dienas atzīmēšanu, pamatojās uz patiesību, ka demokrātija nav pašsaprotama, demokrātija ir vērtība, kas aizvien jāaizstāv un par kuru jācīnās. Lai Dievs palīdz arī mums to nekad neaizmirst!