Māris Zanders. Atvaļinājumu mēneši nevairo prātu ^{Apriņķis.lv}

Piemēram, diskusijās par konceptuālo ziņojumu “Par administratīvi teritoriālo iedalījumu” vairāki ministri (taisnības labad jāatzīmē, ka ne pats Juris Pūce) kaunināja klātesošos pašvaldību pārstāvjus par to, ka viņi, aizstāvot sava novada intereses, nedomā par valsts kopējo labumu.

Domas par kopējo labumu gan netraucēja tiem pašiem valdības locekļiem, apspriežot informatīvo ziņojumu “Par prioritārajiem pasākumiem valsts budžetam 2020. gadam”, sīvi cīnīties par naudu viņu nozarei, pat ja naudas piešķīrums notiktu uz kādas citas nozares rēķina. Spēja redzēt sevi no malas un novērtēt savu rīcību dīvainā kārtā mūsdienās strauji iet mazumā, neraugoties uz “pašiņu” māniju un sevis izlikšanu visos iespējamajos sociālajos tīklos.

Savukārt visai godīgai publikai redzamā plūkšanās starp finanšu ministru un premjera padomnieku demogrāfijas jautājumos apliecināja, cik aplams ir priekšstats par to, ka kungi (atšķirībā no dāmām) spēj darba jautājumos nolikt malā emocijas.

Pieņemu, ka Reira kungs nespēj tā īsti piedot Parādnieka kungam pēdējā savulaik labo sastrādāšanos ar Reira priekšteci postenī Danu Reiznieci-Ozolu. Vai arī kādas oglītes starp abiem kungiem kvēlo kopš laika, kad Jānis bija labklājības ministrs, savukārt Imants šo darbu gribēja, bet neieguva. Lai kā arī būtu, žēl, ka demogrāfijas politikai nozīmīgus jautājumus ietekmē abu politiķu saspringtās attiecības, kas noved pie publiskas “izpildīšanās” (Parādnieks par Reiru).

Atgriežoties pie teritoriālā iedalījuma projekta apspriešanas, manuprāt, mēs varam runāt ne tikai par pašrefleksijas, bet arī loģiskās domāšanas trūkumu. Proti, kā koalīcijas partijām neienāk prātā, ka nākamās pašvaldību vēlēšanas, visticamāk, notiks, spēkā esot jaunajam iedalījumam, bet šajā iedalījumā dzīvojošie nekur nebūs pazuduši?

Formulēšu citādi. No skarbās reālpolitikas viedokļa nav problēmu “pārbraukt” pāri kādam pašvaldības vadītājam (jo īpaši, ja viņš nav saistīts ar koalīcijas partijām), pasakot, ka viņš vienkārši cīnās par savu krēslu (un tādas situācijas tiešām var būt). Bija amatpersona, vairs nav (amata izpratnē, protams). Pavisam cita situācija, ja amatpersonas skepsei piekrīt arī, teiksim, puse konkrētās pašvaldības iedzīvotāju. Tas, ka amatu zaudējušais indivīds turēs ļaunu prātu, no koalīcijas viedokļa nav liela problēma. Neloģiskais ir tas, ka acīmredzot par lielu problēmu netiek uzskatīts tas, ka sliktas atmiņas būs palikušas arī krietni lielākam vēlētāju skaitam konkrētajā pašvaldībā.

Pieņemsim, ka šodien neapmierinātie vienkārši neapzinās gaidāmos ieguvumus (tā arī var būt). Problēma, manuprāt, ir tā, ka līdz 2021. gadam ieguvumi objektīvi vēl neuzplauks krāšņos ziedos, jo gads ir pārāk īss laika nogrieznis. Tas nozīmē, ka veidojas situācija, kurā vērā ņemama elektorāta daļa 2021. gada pašvaldību vēlēšanās balsos, kā latvieši saka, par da jebko, tikai ne par kādu no pašreizējās koalīcijas partijām.

Man kā Rīgā dzīvojošam ir patiešām neitrāla attieksme pret šādu iespējamo scenāriju, bet partijām pašu interešu loģika diktē nepieciešamību par to rūpīgi domāt.