Otto Ozols. Saliekot punktus uz "i" par Kataloniju (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Raksta sākums pieejams šeit.

Vai katalāņi vēlas satricināt Eiropu? Nē

Šo apgalvojumu kā indīgu tvana gāzi izplata Madrides mediji. Protams, ka eiropieši vēlas saglabāt ilgi veidoto stabilitāti un iespējami satricinājumi viņus satrauc. Tāpēc šī manipulācija tiek izmantota, lai sētu šaubas par katalāņiem. Bet nepatiesi! Katalāņi nekad un nekādā veidā nav vēlējušies ne satricināt, ne arī kā citādi apdraudēt Eiropas Savienību. Viņi vienmēr ir uzsvēruši dialoga nepieciešamību un vismaz 20 reizes to atklāti ir piedāvājuši gan Spānijai, gan Eiropas Savienībai kā vidutājam jeb moderatoram. Katalonijā nekad nav runājuši par kādām papildu robežām vai atdalīšanos no Eiropas politiskās, kulturālās vai ekonomiskās telpas. Tas patiesībā nav iespējams, jo Katalonija jau gadsimtiem ir cieši integrēta Eiropā.

Katalonija ir vienmēr izrādījusi gatavību apspriest ar Spāniju visus iespējamos nākotnes scenārijus – tai skaitā ekonomisko palīdzību, sadarbību. Arī novērst visus iespējamos sākotnējos zaudējumus – izdarīt visu, lai nepieļautu jelkādus ekonomiskos satricinājumus abām pusēm. Lai arī kāds būtu referenduma rezultāts, tas nenozīmē nākamajā dienā kā ar nazi nogriezt savstarpējās attiecības un uzsliet robežas. To nevēlas neviens. Bet šādus jautājumus var atrisināt tikai sarunu ceļā, ko Katalonija ir vismaz divdesmit reizes atklāti piedāvājusi. Spānija ir kategoriski tās noraidījusi.

Tāpat ir pārspīlētas bažas par Katalonijas atdalīšanos no ES. Te jāatgādina Skotijas situācija – arī viņus pirms referenduma biedēja par izmešanu no ES, ja viņi izvēlēsies būt neatkarīgi. Kā mēs redzējām, viņi nevēlējās pamest ES, bet drīz vien tika izmesti tik un tā. Neskatoties uz to, ka brexit balsojumā Skotijā izteikts vairākums balsoja pret brexit. Šobrīd ES amatpersonas ir mainījušas toni – viņi norāda, ka, ja Skotija atkārtotā referendumā nobalsos par neatkarību, tad nevajadzētu būt problēmām ar atkal iestāšanos ES. Amatpersonām pēkšņi atradušies juridiskie argumenti, lai šo jautājumu atrisinātu ātri un efektīvi. Tas pats noteikti attiecas arī uz Kataloniju iespējamās neatkarības gadījumā. Mēs taču nevēlamies teikt, ka katalāņi ir kāda zemākas šķiras tauta, salīdzinot ar skotiem.

Ja Eiropas Savienība un Spānija beidzot nolems risināt domstarpības ar dialoga, sarunu palīdzību, bez sišanas un cietumsodiem, tad risinājumus var atrast mierīgi. Tajā pašā Skotijā taču viss noritēja mierīgi un nekādi satricinājumi nenotika. Spēja atrisināt sarežģītus izaicinājumus ar cieņpilnu dialoga palīdzību Eiropu nevar satricināt, tieši otrādi – tikai stiprināt. Diemžēl tā vietā Spānija ir izvēlējusies blēdīga policista paņēmienu – katalāņi ir kā autovadītāji, kuri apstājušies krustojumā pie sarkanās gaismas, bet krūmos tup policisti, kuri to neslēdz ārā un gaida, kad viņi izkustēsies. Kad tas notiek, policists lec ārā no krūmiem un soda pēc pilnas programmas.

Tāpat jāatzīmē, ka pēc 2017. gada ES dalībvalstu vienaldzīgās attieksmes katalāņu ticība Eiropas Savienībai ir krietni mazinājusies. Daudzi katalāņi jūtas nodoti un pamesti. Šādu attieksmi viņi uztvēra kā pliķi sejā. Jāsaka, ka ir vērojama arī vilšanās par Baltijas valstu attieksmi, jo viņi bija cerējuši uz lielāku izpratni un atbalstu. Viņus var saprast un grūti vainot.

Šobrīd Latvijas, Igaunijas un Lietuvas diplomātu attieksmi var ilustrēt šādi: “Mūsu ES mājā kaimiņš sit bērnus, bet mēs par to klusējam, jo mums tā ir izdevīgāk – pret mums kaimiņš ir izpalīdzīgs un labs.”

Vai katalāņi ir kaut kādā veidā saistīti ar Putina Krieviju? Nē

Nevis katalāņi, bet Spānijas valdība. Patiesībā 2017. gada 2. oktobrī tieši Krievija bija viena no pirmajām valstīm, kura atklāti paziņoja par atbalstu Spānijai. 2017. gada 2. oktobrī, tas ir jau otrā dienā pēc referenduma, Krievijas prezidenta Vladimira Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs sacīja, citējot: “Kremlī uzskata, ka Katalonijā notiekošais ir Spānijas iekšējā lieta un atturas vērtēt Spānijas tiesībsargājošo iestāžu rīcību.” (В Кремле считают происходящее в Каталонии внутренним делом Испании и воздерживаются от оценки действий испанских правоохранителей, заявил журналистам пресс-секретарь президента РФ Дмитрий Песков.)

Kad viņam lūdza komentēt Spānijas policistu rīcību pret vēlētājiem Madrides aizliegtajā referendumā Katalonijā, Peskovs norādīja: “[..] ka Maskava no savas puses uzskata par nepieņemamu, ka kāds sāks vērtēt Krievijas tiesībsargājošo iestāžu rīcības metodes.” (На просьбу прокомментировать действия испанской полиции против участников запрещенного Мадридом референдума о независимости региона Песков заметил, что Москва со своей стороны не приемлет, когда кто-то оценивает методы работы российских правоохранительных органов.)

Interesanti, ka Maskavas pozīciju drīz burtiski vārds vārdā atkārtoja arī mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, sakot: “Katalonijas referendums par neatkarību ir Spānijas iekšējā lieta.”

Pēc brīža oficiālā Madride publiski pauda pateicību Maskavai par atbalstu. Šī savstarpējā laipnība nav pārsteidzoša – kā jau iepriekš minēju, Spānijai ir cieša sadarbība ar Krievijas kara floti Vidusjūrā. Protams, vēlāk Madrides un Maskavas sadarbība izpaudās jau krietni rafinētākā veidā, lai pamatīgi ieriebtu katalāņiem. To gan grūti pierādīt, bet netiešu pierādījumu ir pietiekami daudz. Jāatceras tā laika konteksts – nesen bija notikušas ASV prezidenta vēlēšanas un brexit. Pasaules sabiedriskā doma bija pārpludināta ar ziņām par iespējamo Krievijas “troļļu” ietekmi šajos notikumos. Pasaules mediju telpā un politiskajā vidē valdīja krietns satraukums par Krievijas infokara jaunajām metodēm.

Spānijas mediji, atsaucoties uz neoficiāliem avotiem, apgalvoja, ka arī Katalonijas referendumu esot iespaidojuši Krievijas “troļļi”. Par pamatu kalpoja vārdā nenosaukti avoti drošības dienestos. Protams, netika konkrēti paskaidrots, tieši kā, bet uz vispārēja satraukuma fona šī sazvērestības teorija strauji guva plašu atbalsi pasaules sabiedriskajā domā.

Patiesībā Krievijas “troļļu” fabrikām nav un nevar būt liels iespaids uz Katalonijas sabiedrisko domu un referendumu. Katalonijas speciālisti labi zina, ka Krievija ir pārāk tālu un vienkāršajiem katalāņiem par Krieviju ir ļoti maz zināšanu un intereses. Spānijas un Katalonijas konfliktam ir daudz senākas un dziļākas saknes, un kaut kādi interneta “troļļi” tur gaisa temperatūru nekādi nevarēja ietekmēt. Krievijai patīk, ka tās ietekmi tik ļoti pārspīlē, bet Katalonijas un Spānijas konflikts ir gadsimtu jautājums.

Piemēram, liels Katalonijas patriots bija slavenais katalāņu arhitekts, “Sagrada Família” autors Antoni Gaudi. Spānija skarbi apspieda katalāņus sen pirms Franko režīma. 1920. gadā Gaudi piedalījās demonstrācijā par katalāņu valodas aizstāvību, un spāņu policija sirmgalvi smagi piekāva. Vēl pēc pāris gadiem līdzīgā demonstrācijā viņu arestēja un iemeta cietumā. Atvainojos, bet tajā laikā ne Putins, ne viņa “troļļi” pat dzimuši vēl nebija. Šī konfrontācija bija īpaši asa visu 20. gadsimtu. 2017. gada referenduma attēlos redzams ,kā balsot dodas arī ļoti cienījama vecuma katalāņi, daudzi pat ratiņkrēslos. Viņi ir nodzīvojuši visu mūžu ar sapni par neatkarīgu Kataloniju. Liela daļa no viņiem būtu visai pārsteigti par “Krievijas troļļu” stāstu. Vai Latviju 1918. gadā nodibināt savu valsti pamudināja kādi ārvalstu “troļļi”? Taču nē, mēs vienkārši vēlējāmies savu valsti.

Te derētu apskatīt, tā teikt, lielāku diplomātisko bildi. Spānijas galvenais drauds bija starptautiskās sabiedrības simpātijas un iespējamais atbalsts Katalonijai. Tāpēc viņiem bija nepieciešams maksimāli diskreditēt katalāņus, sēt šaubas un aizdomas. Sazvērestības teorija par “Krievijas roku” tam lieliski noderēja. To nekavējoties papildināja apgalvojumi, ka tādā veidā “Krievija vēlas sašķelt, novājināt Eiropu”. Tam nebija nekādu konkrētu pierādījumu vai pamatojuma, bet šādas teorijas izplatās ātrāk par kūlas ugunsgrēkiem.

Lai vēl vairāk pastiprinātu šīs aizdomas, pēkšņi Kataloniju metās aizstāvēt dažādi personāži ar visai pretrunīgu reputāciju. Pēkšņi, pilnīgi sinhroni, acīmredzami koordinēti Katalonijai atbalstu sāka paust Džulians Asanžs, Edvards Snovdens, Tatjana Ždanoka. Tas, protams, aizdomu oglēs ielēja pamatīgu benzīna devu. Katalāņi varēja tikai taisnoties, ka neviens ne gaidīja, ne lūdza viņiem atbalstu. Tas jau bija bezcerīgi – virknei dažādu ekspertu ar to pietika, lai uzbūvētu “oriģinālās” teorijas par Kremļa sazvērestību. Protams, viņi izvēlējās “nepamanīt”, ka šajā situācijā lielākie zaudētāji bija diskreditētie katalāņi, bet Madride varēja berzēt rokas – no katalāņiem novērsās liela daļa ietekmīgu Eiropas valstu politiķu. Neviens nevēlējās nonākt vienā kompānijā ar Ždanoku vai Snovdenu. Paralēli Katalonijā ne saukti, ne aicināti saradās dažādi Krievijas atbalstīti separātisti ar Donbasa un Luganskas pašpasludināto “republiku” karogiem. Protams, ka katalāņiem nebija ne mazākās nojausmas, kas viņi tādi ir. Bet viņi steidza fotografēties un izplatīt šos attēlus sociālajos medijos un tā vēl vairāk diskreditēt Kataloniju. (Vienkāršajiem katalāņiem ir ļoti vājās zināšanas un izpratne par Krieviju vispār. Pat politiķiem ir visai aptuvena nojausma.)

Kāda varēja būt Krievijas interese šajā netīrajā diplomātiskajā spēlē? Vispirms jau ar savām vadāmajām lellēm palīdzēt Spānijai nomelnot, diskreditēt katalāņus. Ko viņi paši no tā iegūst? Vispirms jau parāda Spānijai, ka tā var rēķināties ar Krievijas atbalstu sarežģītās situācijās. Īpaši, kad atkal ievajadzēsies ostas Vidusjūrā. Tomēr pats svarīgākais mērķis Putina aprēķinos ir diskreditēt Eiropas Savienību. Krievija apzinās, ka ES ir pārāk liels un masīvs veidojums, kuru nevar sašķelt vai sagraut. ES ir cieši savijušās miljardu intereses, arī paši iedzīvotāji ir pieraduši pie brīvas pārvietošanās un citiem labumiem. Patiesībā Putina režīmam gaisa temperatūru nemaina fakts, vai ES ir 27, 28 vai 29 dalībvalstis.

Putinam ir daudz svarīgāks kas cits – maksimāli diskreditēt Eiropas Savienības kā demokrātiskas savienības autoritāti. Ja ES dalībvalstī vēlētāji tiek sisti un politiskie oponenti tiek ieslodzīti cietumā, tad tas faktiski atraisa viņam rokas turpināt darīt tieši tāpat. Ne velti Putina runas vīrs Peskovs uzsvēra: “Maskava no savas puses uzskata par nepieņemamu, ka kāds sāks vērtēt Krievijas tiesībsargājošo iestāžu rīcību.” Būtībā viņš pateica: “Jūs sitiet, mēs nekomentējam, mēs sitam, un jūs arī paklusējiet.” ES tā zaudē savu morālo autoritāti. Tas demoralizē arī Krievijas demokrātisko opozīciju. Putina režīms viņiem norāda, ka žēlastības nebūs, jo “Eiropā dara tāpat”. Līdzīgi tiek iedrošināti arī citi autoritāri režīmi – Ķīna, Turcija. Faktiski Spānija ir devusi nedemokrātiskajiem režīmiem visā pasaulē skaidru vēstījumu – Eiropu patiesībā demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumi īpaši neuztrauc, ja mierīgi var pievērt acis arī pašu mājās.

Krievija ir ieinteresēta atbalstīt Spānijas rīcību, jo tā faktiski leģitimizē uzbrukumus demokrātijai, mazu tautu apspiešanu. Putinam būtu neizdevīgi redzēt, ka piepildās katalāņu vēlme – sarežģītu demokrātisku izaicinājumu var atrisināt miermīlīgi, ar savstarpēju dialogu. Putins baidās, ka nekrievu tautas Krievijā varētu sagaidīt to pašu. Tāpēc Putina Krievijas interese ir atbalstīt Spānijas imperiālistisko attieksmi un pēc iespējas vairāk ieriebt katalāņiem. Šī mērķa vārdā viņš ir gatavs pat sūtīt savas paklausīgās politiskās lelles, lai tās sēj šaubas un aizdomas, diskreditē Kataloniju. Spānijas diplomātija par to tikai berzē rokas.

Vai Katalonijas referendums izraisīs Spānijas sabrukumu? Nē

Šāda versija ir bieži dzirdēta, ka pēc Katalonijas Spānijā varētu sākties separātisma vilnis un atdalīties vēl vairāki reģioni, īpaši jau Basku zeme. Bet arī šī sazvērestības teorija izšķīst pie pirmās konfrontācijas ar realitāti.

Nenoliedzami, ka dažādos Spānijas reģionos var atrast kādu politiķi vai grupējumu, kurš spēlējas ar separātisma idejām. Bet tieši kur tam ir redzams nopietns politisks, vēlētāju atbalsts? Pajautājiet to cilvēkiem, kuri kaut ko tādu apgalvo. Tādus piemērus vairumā gadījumu neviens nevar nosaukt. Un pat ja, piemēram, Valensijā vai Andalūzijā tiek par to runāts, tad atbalsts šādām idejām ir varbūt vien pāris procenti. Tas nav nopietni. Cits jautājums, protams, par Basku zemi.

Pirms kādā laika vācu sabiedriskais medijs “Deutsche Welle” īpašā materiālā norādīja, ka lielākais vairums basku no domas par neatkarību ir atteicies. To apliecināja vietējā parlamenta vēlēšanu rezultāti. Tajās pārliecinošu atbalstu guva Basku Nacionālistu partija, kas sen atteikusies no prasības pēc neatkarības. Priekšvēlēšanu programmā un diskusijā viņi pat neieminējās par tādu iespēju. Savukārt partija, kas aicina uz Basku zemes neatkarību, jau iepriekšējā parlamentā netika iekļauta valdošajā koalīcijā un šajās vēlēšanās vēl vairāk zaudēja vēlētāju atbalstu.

Basku zemē basku valodu ikdienā lieto vairs tikai 30% iedzīvotāju. Divvalodība ir novedusi pie tā, ka Basku zemes pamata valoda ir kļuvusi par mazākuma valodu pašu zemē. Vairākums cilvēku runā un domā spāniski. Protams, tas nenozīmē, ka visi baski no neatkarības idejas ir pilnībā atteikušies. Tomēr Basku zemes parlamenta vēlēšanu rezultāti ir tādi, kādi tie ir. Politiskais atbalsts neatkarības idejai nav kritiski liels. Tādēļ nav pamata runāt, ka Spānija pēc Katalonijas referenduma varētu sadalīties, rūpīgāka faktu pārbaude liecina par pretējo.

Vai Katalonijas piemērs izraisīs “separātisma vilni” Eiropā. Nē

Nereti, runājot par Katalonijas neatkarības centieniem, cilvēki bažījas, kas notiks ar pārējo Eiropu, ja katalāņiem izdosies tikt pie savas valsts neatkarības. Vai nesāksies lavīnveida līdzīgas prasības arī citviet Eiropā? Te jāatgādina, ka patiešām nopietnas, plašu sabiedrības atbalstu baudošas neatkarības kustības ir tikai divās vietās Eiropā – Katalonijā un Skotijā. Citur ar šo domu tiek spekulēts, bet tas lielākoties ir politisks blefs, kuru izspēlē politiķi, kuri citādi nemāk piesaistīt mediju uzmanību. Viņi izmanto mediju kāri uz skaļiem virsrakstiem, nevis rūpīgu faktu pārbaudi. Katalonijai līdzīgas situācijas citur atrast ir grūti. Vismaz ar nopietnu, vispārēju sabiedrības atbalstu. Katrā valstī var atrast pāris lindermaņveidīgus politiķus, bet viņiem reti kad ir nopietns vēlētāju atbalsts.

Visbiežāk minētais nopietnais piemērs ir Beļģijas iespējamā sašķelšanās. Bet arī tā ir virspusēja spekulācija, ar kuru biedēt cilvēkus, kuri nav iedziļinājušies patiešām sarežģītajā Beļģijas situācijā. Politikas speciālisti labi apzinās, ka Beļģijas sašķelšana ir grūtāka, nekā mediķiem atdalīt vissarežģītāko Siāmas dvīņu gadījumu. Tā ir sistēmiski un vēsturiski ārkārtīgi savijusies valsts. Kā rakstīja britu vēsturnieks Tonijs Džads: “Beļģija ir tik sarežģīta federācija, ka sarežģītāku grūti iedomāties. Valstī ir trīs “reģioni”: Flandrija, Valonija un “galvaspilsēta Brisele”; katrā reģionā ir savs vēlēts parlaments (līdztekus valsts parlamentam). Vēl ir trīs “kopienas”: holandiešu valodā runājošie, franciski runājošie un vāciski runājošie (tos pārstāv aptuveni 65 tūkstoši cilvēku, kas dzīvo Valonijas austrumos pie Vācijas robežas). Arī tām ir katrai savs parlaments. Reģioni un valodu kopienas līdz galam nesakrīt: Valonijā ir iedzīvotāji, kas runā vāciski, Flandrijā – dažas franciski runājošo pilsētas (vai pilsētu daļas). Uz šiem izņēmumiem attiecas īpašas privilēģijas, atvieglojumi un aizsardzība: pastāvīgs īgnuma avots visiem pārējiem. Divi no reģioniem, Flandrija un Valonija, būtība ir monolingvāli (ar minētājiem izņēmumiem). Oficiāli bilingvālajā Briselē 85 procenti runā franciski. Vēl ir desmit provinces (pa piecām Flandrijā un Valonijā), un arī tām ir administratīvas un pārvaldes funkcijas.” Atvainojos par tik garu citātu, bet kurš šādā juceklī varētu novilkt kādu sadalīšanās līniju? Un, ja pat novilktu, tad kas spētu atrast kaut kādu vienošanas ar neskaitāmajiem parlamentiem?

Atgriežoties pie kopējās situācijas Eiropā, jau pieminētais Skotijas piemērs apliecina, ka viens mierīgs un brīvs neatkarības referendums automātiski neizprovocē citus līdzīgus piemērus. Kad Skotijai atļāva sarīkot neatkarības referendumu, Eiropā nebija vērojams nekāds “neatkarības vilnis”. Katalonija ir izņēmums, jo tur šādi mēģinājumi ir jau vēsturiski.

“Separātisma vilnis” ir kārtējais manipulatīvais bieds, ar kuru biedēt pie stabilitātes pieradušos eiropiešus. Mazliet iedziļinoties, redzam, ka uztraukumam nav pamata. 1993. gadā Čehija un Slovākija mierīgi sadalījās – vai tas ir kaut kā vājinājis abas valstis vai Eiropu kopumā? Cits jautājums – kāda būtu situācija, ja abas tautas joprojām dzīvotu kopā? Līdzīgi var jautāt par Zviedriju un Norvēģiju. Reizēm labāk dzīvot draudzīgi, bet atsevišķi. Un, kā redzam, nekas briesmīgs nav noticis.

Turpinājums sekos.