Menu
 

Jānis Dimants. Vieniem jūsma, citiem škrobe, tantei Puikulē – izmisums Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto: pixabay.com Foto: pixabay.com

Kamēr rit saceltā jezga viena TV kanāla iespējamas izzušanas sakarā, kā drukātās preses kantes turētājs notiekošajā raugos ar tādu kā skaudību. Kālab ne mazāko satraukumu nemana, kad izzūd tas vai cits drukātais izdevums? Piemēram, pilnīgi bez jelkāda iemesla minēšanas izskanēja ziņa, ka neiznāks vairs Preiļu "Novadnieks". Nu labi, izlaidusi garu kāda tur reģionālā avīžele. Bet aizvadītās vasaras vidū beidza pastāvēt nacionāla apjoma laikraksts, un – ne čiku, ne grabu. Aizgājējs saucās "Izglītība un Kultūra" – dzīves tik nozīmīgas jomas aptverošs izdevums. Ja apdraudētā TV kanāla aizstāvji piesauc, cik varens zīmols bijis LNT, vecāka gadagājuma lasītāji varētu atcerēties, kāda mums savulaik bija "Skolotāju Avīze", īpaši Atmodas laikā un kad redaktors bija Fēlikss Zvaigznons. Personība! Viņa vārdu zināja vai visa sabiedrība. Iespējams, ka "Izglītība un Kultūra" aizgāja nebūtībā tādēļ, ka tai nebija sava Zvaigznona. Bet tā nedrīkstēja notikt! Tāpat kā nedrīkstēja pieļaut, ka savulaik pa skuju taku aizgāja "Literatūra un Māksla", "Liesma", "Latvijas Jaunatne", "Rīgas Balss", "Karogs" – tik kāri lasīti un mīlēti izdevumi.

"Lauku Avīzes" kādreizējais rekords

Pašieceltais mediju eksperts "Rīgas Apriņķa Avīzes" publikācijā slavinoši izteicās par Benjamiņu pāra izdoto "Jaunāko Ziņu" tiem laikiem apbrīnojamo abonentu skaitu – 200 000! Tiku kaunināts, sak, vai skribentiņš maz zina, kādu rekordtirāžu bija sasniedzis viens laikraksts mūslaikos. Un kā vēl zinu! Jebkurā diennakts laikā pateikšu, ka 1990. gadā "Lauku Avīzei" bija 316 625 abonentu. Par to vecais zēns redaktors Voldemārs Krustiņš Latvija avīžniecības vēsturē ierakstāms zelta burtiem uz mūžīgiem laikiem. Nu jā, no šodienas viedokļa prātam neaptveramais izrāviens notika laikā, kad aizliegtie temati un cenzūra bija beigusies un mediji piedzīvoja savā ziņā eksploziju. Diemžēl katastrofāli samazinājies un turpina dilt mantinieces "Latvijas Avīzes" abonētāju skaits, uzrādot, ka tagad tirāža ir 11 500 eksemplāru. Taču nemeklēsim izdevēju menedžmenta vainas. Noticis tas, kas notiek visā pasaulē – pieprasījums pēc drukātajiem medijiem samazinās, jo cilvēki izvēlas vieglāk un mobilāk sasniedzamus ziņu avotus. Pavīd it kā jau bezierunu nolemtība...

Rit preses abonēšanas laiks

Vai rodams kas tāds, ka visas pasaules drauds Latvijai ietu secen un vismaz pagaidām saglabājam drukāto izdevumu lasīšanu? Uz to vedinu aizdomāties, jo sācies tas trakais preses pasūtīšanas laiks nākamajam gadam, kad... jā, savulaik pie abonēšanas lodziņa drūzmējās lasītkāro garumgaras rindas. Ko darīsi – nostalģiskas atmiņas... Protams, tagad pasūtīšanu viens divi var nokārtot e-pastā. Būtu tikai lasītgribēšana.     

Pašieceltais mediju eksperts ir ideju pārņemts, lai ne vienkārši saglabātu avīžniecību, bet panāktu ko līdzīgu, kas mums noticis kino jomā. Bet noticis ir itin pamanāms radošais izrāviens un vienlaikus – pilnas kinozāles skatītāju; abas puses kļuvušas, moderni runājot, patiesā labuma guvējas. Pēc "Dvēseļu puteņa" atzinības un skatītāju rekordu sasniegšanas, vēl dažu kinodarbu uzplaiksnījuma, "Lielā Kristapa" spožā ceremoniāla nule sācis dimdēt projekta "Latvijas kods" dokumentālo īsfilmu iznāciens TV ekrānos. Pats šo otrdienu vakaru seriālu uzņemu ar baltu skaudību – redz, kā tie žurnālistikai radnieciskie ķinīšmeistari var!

Mediju brālības savādās izpausmes

Kaut ko jau var arī rakstošie cunftes brāļi un māsas. Pašam liekas, ka visādi trauksmainā žurnālistikas šārudens pienesumā kā īstena nagla būtu uzņemama Agneses Margēvičas "Brālība2". Autore – "Dienas" politisko notikumu apskatniece – dažkārt iekļūst tā viena vērtētāja topu trijniekā, bet par Kamčatkas veiklo copmani – uzslavas pašā spicē. Tomēr "Brālība2" ierindojama pāri visam! Biju sadomājies, ka jaunais Ordeņa kapituls drosmīgajai autorei svētku sakarā piešķirs kādu no augstākajiem valsts apbalvojumiem, bet nekā. Tikmēr ar pēcsvētku pirmo komentāru A. Margēviča liek sarosīties Latvijas specdienestiem – acīgā žurnāliste viņus uzvedinājusi uz pēdām, aprādot, kas par fruktu ir it kā nekaitīgās biedrības «Varu Latvijas tautai!» valdē esošais Igors Lukjanovs, kura partija, starp citu, reģistrēta kādā Mārupes privātmājā – tajā pašā, kur reģistrēts arī vienas sabiedrisko attiecību speciālistes uzņēmums. Žurnāliste turpina atklāt konkrētus personāžus, kas metušies destabilizēt iekšpolitisko situāciju valstī. Agnese rullē un krāj bonusus, ko viņai piešķir vismaz tas viens, kurš gribētu savai izredzētajai arī ordeni.

Pirms valsts svētkiem par radošo ieguldījumu Atzinības rakstus dāļāja Nauris Puntulis, tikai par medijiem atbildīgais ministrs arī nav uzskatījis par vajadzīgu kaut vienu žurnālistu aplaimot kaut vai tikai nozares mērogā.

Ordeņu un Atzinības rakstu došanas vai nedošanas sakarā meklēt kādu sazvērestību ne cik gudri jau nebūtu. Lai paliek vien mazai pasmīknēšanai. Toties nelāgu nojautu tramdīts jūtos, ka paši žurnālisti it kā nebūtu pamanījuši kolēģes Margēvičas veikumu. Ja neskaita "Dienā" publicētās reklāmrelīzes un dažus fragmentus, kā arī paņirgšanu "ak, tāda mums tā pētnieciskā žurnālistika" vienā portālā, medijos velti meklēt recenzijas vai jel kādas atsauksmes. Korektums? Greizsirdība? Vienkārši skaudība? Jā, uz "Brālība2" vāka ir arī drukājums par medijiem, kas «apžilbuši nekaunības un naudas priekšā".

Mediju pratības nesaprašana

Tā vai citādi, valsts visaugstākajā līmenī aktualizētā vajadzība iedzīvināt mediju kritiku aizvien tiek gluži vai boikotēta. Par medijiem medijos – čuš! Pārcilājot reģionālos laikrakstus, "Alūksnes un Malienas Ziņās" atrodu, ko atkal "uzrāvusi" par valstī vienīgo apskatnieci dēvētā Anda Rožukalne – šoreiz "Mediju regulācija – turēšana uz slidenas nogāzes" veselu divu lappušu atvērumā. Bet atkal – tikai teorētiskā pasniegumā. Lai arī kā, lasītāji (vismaz tur, tālajā Ziemeļvidzemē) tagad zina, ka mums ir tiesības brīvi, bez cenzūras izplatīt informāciju un viedokļus, bet vienlaikus ievērojot atbildību par sabiedrībai piedāvāto saturu. Savukārt Limbažu avīzes "Auseklis" lasītājus pati Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas eksperte Klinta Ločmele brīdina, ka mediju pratības trūkums var radīt nopietnus draudus demokrātijas pastāvēšanai un valsts drošībai. Pieļauju, ka tante Puikulē tagad gluži vai izmisumā, kur un kā viņai tikt pie medijpratības; ja esi bez sertifikāta, tās pašas drošības labad vai avīzes labāk nelasīt, televizoru neskatīties, radio neklausīties?

Zinu, ka daudzi jo daudzi laukos, tālās nomalēs grib uzzināt jaunumus ne tikai pasaulē, bet arī savā apkaimē – ciemā, pagastā –, par ko lielie laikraksti tikpat kā neraksta. Cilvēkus satrauc negatīvās prognozes attiecībā uz reģionālo mediju pastāvēšanu. Kad Egils Levits tādā kā neoficiālā apmeklējumā bija ieradies Vecbebros, vietējie aborigēni taujājuši: "Prezidenta kungs, kā būs ar mazajām avīzītēm?" Jā, tās ir tuvāk lasītājiem, tās atspoguļo vietējās ziņas, veicina lokālo piederību, kas ir ārkārtīgi svarīgi no pilsoniskā viedokļa... Jā, nav komerciāli izdevīgi šādu mediju uzturēt. No Satversmes, no demokrātijas viedokļa tas ir konstitucionāls uzdevums valstī izveidot sistēmu, kādā veidā tiek atbalstīti šādi mediji, – šādu Valsts prezidenta nostādni uzzinām, palasot Aizkraukles laikrakstu "Staburags". Un mums visiem atliek nogaidīt, kad reiz latviešiem tie laiki pienāks, kad katrs lasīs, skatīsies, klausīsies, ko sirds tīko...

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.