Menu
 

Komentārs. Par sīzifiem un viņu akmeņiem Apriņķis.lv

  • Autors:  Linda J.
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Mēs visi nākam šajā pasaulē samērā vienādi – ar galvu, divām rokām, divām kājām un rumpi. Tikai tālākais dzīves ceļš mums katram ir atšķirīgs. Vai tas atkarīgs no mums pašiem, apkārtējiem vai providences, to neviens nevar paredzēt. Cits smagi strādās, bet joprojām kulsies kā pliks pa nātrēm, cits, trallinot kā sienāzis, trāpīsies pareizajā vietā un laikā. Protams, ir arī tādi, kas bez apkārtējo palīdzības nespēj spert pareizos soļus. Šoreiz tieši par tādiem dzīves pabērniem gribu parunāt. Tie ir cilvēki mums apkārt, kurus mēs bieži vien izvēlamies neredzēt.

Kā piemēru šoreiz ņemšu gadījumu ar sievieti, kura pagājušajā pirmdienā izlēca pa piektā stāva logu Purvciemā. Kāpēc viņa tā darīja? Kas viņu uz to pamudināja? Būs tikai pieņēmumi, kas varētu būt un varētu arī nebūt patiesība. Zināmie fakti: augusi bērnunamā, pašai atņemts bērns, drausmīga nabadzība. Un viņa tāda nav vienīgā. Liktenis šim cilvēkam nav bijis labvēlīgs, jo visi no viņas ir novērsušies – gan vecāki, gan līdzcilvēki, gan valsts.

Sabiedrību ir pārņēmusi milzīga vienaldzība. Tie kaimiņi, kuri zināja, ka sievietei pat nav, ko ēst, –vai viņi aiznesa kaut zupas šķīvi? Mēs labāk ēdienu izmetam miskastē, nekā atceramies par badā esošu kaimiņu. Kāpēc tērēt savu tik dārgo laiku? Lai pati tiek galā! Bet tas cilvēciņš pats to nespēj, neprot un nevar. Ir vajadzīga apkārtējo iesaistīšanās. Pirmām kārtām tie ir kaimiņi, kuri var palīdzēt, gan paši iesaistoties, gan iesaistot vajadzīgās institūcijas.

Reizēm ar sociālo dienestu nepietiek, un tad būtu jāiesaistās nevalstiskajām organizācijām. Latvijā tādu ir daudz. Tās plaši izklāsta savus labos mērķus, runā par cilvēktiesībām, par sieviešu nevienlīdzību. Bet kur tās ir, kad reālam cilvēkam vajag reālu palīdzību? Ak jā, tas taču ir vienkāršais cilvēciņš un sniegtajai palīdzībai nebūs plašas rezonanses – nevarēs skaļi bļaustīties par vardarbību ģimenē, ja sievietei būtu uzbrucis vīrietis monstrs, vai šausmināties, ja tā būtu sieviete, kurai bija vēlme dzīvot kopā ar citu sievieti.

Šoreiz tā ir tikai nabadzīga bārenīte, ar kurai sniegtu palīdzību skaļu kampaņu nesarīkosi. Jo, palīdzot šādiem grūtdieņiem, naudu nevar piesaistīt. Toties sponsoru un valsts naudiņa smuki ripo visādām grētām, varavīksnēm, imigrantiem un tamlīdzīgiem, kuru pamatvajadzības jau tā ir atliku likām nodrošinātas.

Kam mums ir vajadzīgas visādas nevalstiskās organizācijas, visādi sabiedrības integrācijas fondi, ja tie nepalīdz cilvēkiem, kuriem tas patiešām vajadzīgs? Mums nevajag nekādas Stambulas konvencijas, jo daudz lielāka problēma par vardarbību ģimenē ir tieši nabadzība un “mazā cilvēka” neaizsargātība. Kaut kas šajā valstī nav kārtībā. Kas notiek ar bērnunama bērnu, kad viņš kļūst pilngadīgs? Iestādei viņš vairs nav vajadzīgs, tiek ierādīta kaut kāda dzīvojamā platība, un tiec galā, kā proti. Vai pareizāk nebūtu viņus novirzīt apgūt profesiju, ar valsts atbalstu piemeklēt darbu un tikai tad, kad cilvēks nostājies pats uz savām kājām, šo nabassaiti pārraut?

Jāatceras, ka tie nav normāli funkcionējošā ģimenē auguši bērni, kuriem jau no mazotnes ir ielikts vērtību un sapratnes par lietu būtību pamats. Mēs nedrīkstam šos cilvēkus pamest pašplūsmā. Tā viņi no apburtā loka laukā netiks. No paaudzes uz paaudzi. Tāpēc mums par viņiem jāparūpējas un jāiekļauj sabiedrībā. Jādara viss, lai viņi izaugtu par sabiedrībai noderīgiem pilsoņiem.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.