Jānis Dimants: Kurš ar kuru, kurš pret kuru? Apriņķis.lv
- Autors: Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Foto - Valsts kanceleja
Abstrahējoties no Aivara Lemberga, kurš nu jau plaši zināms pasaules mērogā, paliekot joprojām neziņā, cik liela viņa vaina vai nevainība desmitgadīgu tiesvedības lietu izskatīšanā, pašieceltais mediju eksperts svētku laikā gremdējies, lai jel kādu skaidrību rastu tajā, par ko mulsinājuši cunftes brāļi un māsas Vecgada nogales gan pārbagātajā izklāstījumā, gan apzināti vai neapzināti noklusētajā.
Uzreiz atzīšos, ka pašam kādā Ziemassvētku pasākumā pantiņa skaitīšana pie pušķotas eglītes iznāca ar trallinājumu – kurš ar kuru, kurš pret kuru… Un “priekšnesuma” izskaņā interneta komentāros rasts uzjautrinājums, kā viens mūsu smagos noziegumos apsūdzētais brauc pie jeņķiem sūdzēties par otru smagos noziegumos apsūdzēto. Smieklīgi, vai ne? Patiesībā – traģikomiska padarīšana. Bet jau cits iz tautas folkloras nācis atzinums: redz, cik varoši mums tie ministri! Viens panāk, ka ASV piemēro sankcijas, otrs pēc dažam dienām panāk, ka tās vismaz daļēji atceļ. Redzam mazās valstiņas stipro kaklu, kas groza pasaules pašu varenajo galvas.
Taču, ja pavisam nopietni un ne vairs pasaulīgā, bet pašmāju mediju pasniegumā raugoties, sanāk ne mazāk jancīgi secinājumi. “Neatkarīgā Rīta Avīze” kā Amerikas pirmatklājēja pirmajā lappusē nāk ar vēstījumu, ka, jā – tieslietu ministrs Jānis Bordāns, parlamentārais sekretārs, šobrīd aizdomās par valstisku noziegumu tiesājamais Juris Jurašs un šo abu kungu partijas biedrs Gatis Eglītis ieradušies vizītē ASV. Viņiem notikusi tikšanās Valsts Kases departamentā – nu tieši tajā institūcijā, kura noteikusi sankcijas Ventspils mēram, un tagad “deg” Ventspils brīvosta.
Diemžēl ne rakstošais tandēms Ritums Rozenbergs un Uldis Dreiblats, ne vēlāk arī savos pasniegumos šerpā Elita Veidemane, tikpat asais Bens Latkovskis – neviens neuzskata par vajadzīgu painteresēties, kas ASV vizitoriem parakstījis komandējumus. Kaut arī tā nebūtu valdības, bet tikai vienas ministrijas resoriska delegācija, premjers Krišjānis Kariņš, ja arī pats nav parakstījis komandējumu, nevarēja nezināt, ka viens ministrs, turklāt paša valdības galvas biedrs, veselas piecas diennaktis uzturas Vašingtonā. Ko viņš tur sadarījis – tāds pārskats būtu jādod pēc vispārējās kārtības un taisnīguma. Pagrūti uzskaitīt, cik interviju decembrī Kariņa kungs sniedzis medijiem, tajā skaitā grupveida izprašņātājiem. Tikai par J. Bordāna aktivitātēm ASV ne žurnālistiem bijis kas noskaidrojams, ne premjeram kas īpaši pavēstāms. Tā nu lielā noslēpuma turēšana slepenībā kādiem bijusi visdedzīgākā apspriešanas tēma arī ģimeniskos un kopīgu draugu pasākumos pie Ziemassvētku eglītes vai Jaungada sagaidīšanā.
Kad paņemts kāds šampanieša vai arī stiprāks malks, iztēle ar valstsvīru izdarībām veidojas tāda, ka gan jau kas noticis arī neoficiālā sarunvalodā, sak, tā un tā, Janka, aizbrauc, tev sanāk, pašiverē, lai partneri mūs izručī, jo paši ar to Ventspils korumpantu netiekam nekādā galā…
Pie viena der ielāgot, ka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, lai Dies’, pas’, nepaņemtu mutē attiecīgā personāža vārdu, publiskos pasākumos mēdz sacīt “nu tas pilsonis no Ventspils”. Korumpants, pilsonis – ausij diezgan griezīgi, bet lai… Mums šeit aplūkojama pieļaujamā epizode ar familiāri uzrunāto tieslietu ministru.
Noprotams, ka komandējumam uzrunātais bildis: nu, labi, bet man līdzi vajadzīga kompānija, un tā braucēju sarakstiņš papildinājies. Domājams, neba iztika bez saspringojumiem, apzinoties, kādu putnu laižam lidojumam. Un neba Kariņš par riskantā soļa izšķiršanos ar kādiem vai vismaz kādu vienu nebūtu konsultējies. Ja par valsts noslēpuma izpaušanu kriminālvajāšanai izdots kadrs dodas komandējumā uz valsti, kas daudzējādā ziņā dēvējama kā citadele, – nē, tas tak bez akcepta visaugstākajā līmenī nebūtu iespējams. Tas jau vedina pie zināmas pārliecības, ka projekts kā dabūt nost Lembergu tapis ar Latvijas 101. gadā valsts vadības pašā spicē ienākušo līdzdalību un, visdrīzāk, – ar iniciatīvu.
Pētnieciskajai žurnālistikai atliktu izdibināt, kurš teicis pirmo vārdu, kurš vai kuri ir attiecīga scenārija saveidotāji. Iespējams, ka tiek izdarīts vēsturisks pavērsiens, notiek tas, ko neesam varējuši vai gribējuši darīt nu jau gandrīz visus 30 neatkarības gadus. Tautai savi varoņi jāzina! Bet būtu jāzina, vismaz kādu apjausmu nāktos rast, kālab projekts īstenojams ar tik augstu riska pakāpi: trieciens pa Latvijas prestižu, nozīmīgas tautsaimniecības nozares, tai līdzās esošu uzņēmumu apdraudējums, un sekas varētu būt, iespējams, arī vēl būs tādas, ka vai katrs izjutīsim uz savas ādas. No tuvīnā Austrumu kaimiņa jau nāk arī mājiens “jūs dabūsiet mūs vēl izlūgties”. Asprātīgi pārfrazējot, tas vienā pašmāju medijā pasniegts kā kādreiz skandētais pantiņš par Kirhenšteinu, kurš pie Staļina durvīm stāv bāls ar lūgumrakstu pēc maizes un sāls.
Tikmēr nabaga tante Pabažos bezmiega naktis vada, prātojot, vai Valsts prezidents un Ministru prezidents tagad uz vienu roku ar to “censoni”, kas par sūdzību rakstīšanu ārvalstu vēstniecībām dažkārt dēvēts kā īstens nodevējs. Un tantei arī kreņķis, ka atkal Jurašs, visur tas Jurašs…
Padzirdusi, ka Jaungada gaidīšanas izdarību starplaikā manāmi iesilušu vīru bariņš laiž vaļā par politiku un dzird piesaucam “Jurašs, Jurašs”, kāda viesību dalībniece parakņājas savu līdzpaņemto mantiņu somā un ar atvērtu lappusi vienā dzeltenās preses žurnālā nāk ar savu tēmas piešpricējumu. Re kā! Garais brašulis, izrādās, raisa kaut ko tādu, ka partijas biedre Juta Strīķe svētsvinīgi uz valstisku pasākumu ierodas, cieši ieķērusies sava partijas biedra elkonī. Kā nu uzkrītoši aizdomīgo draudzību lai uztverot Juraša kundze Alla?
Savulaik medijos ar ironiju tika aprādīts, ka Juraša sieva no darba KNABā pārgājusi knabistu ne mazums knābātajā Rīgas brīvostā, kur, kā izrādās, dāsni atalgotā amatā ietikusi arī Lemberga tagadējā sieva. Alla un Kristīne – vienā anštaltē un interesanti: viena ar otru vai viena pret otru? Traks var palikt, šķetinājumus virpinot. Bet lai jau paliek tas neziņā tīts. Un lai arī kā būtu ar žurnālā redzamā pārīša viena vai otra ģimenēs notiekošo, – lai taču paliek viņu personiskajā ziņā.
Toties pēc likuma un taisnīguma mums ir pat pienākums zināt, kāds ir Juraša un visas kompānijas Amerikas apmeklējuma pienesums pašu valstij. Jebšu katram pašam jāsaprot tā, ka esam tikuši galā ar Ventspils korumpantu, visi viņa miljoni no bloķētajiem kontiem tagad aizies mediķu, skolotāju, policistu algām… Hm-m…
Latvijas Radio pazīstamais komentētājs Aidis Tomsons visai skaļi tika pavēstījis, ka decembra starptautiskā mērogā izdarītā akcija ir tā viena politikā esošā korumpanta gala sākums. Citos vēstījumos – nu nē, notikusi tikai pabaidīšana. Bet, ak, kā gribētos pie pilnas skaidrības tikt!