Komentārs. Nesmaidīgie latvieši ^{Apriņķis.lv}

Ierosmi šim rakstam guvu no atziņas, ko sociālajā tīklā “Twitter” bija publicējusi Alise Zariņa: “Vienīgais latviešiem tipiskais, kas man nāk prātā, ir tā pelnpelēkā, netīrbrūnā matu krāsa. Ā, vaibstos, es izdomāju! NESMAIDA!!!!!! Ja smaida, tad diezgan skaidrs, ka tur ir nelatvietis pie gultas stāvējis.”

Vai patiešām ar latviešiem ir tik traki, ka viņi nekad nesmaida? Vai varbūt tas atkarīgs no tā, kāds esi pats un kā uz tevi reaģē apkārtējie cilvēki? Tautasdziesmās latvieši apdziedāti kā strādīgi cilvēki, kuri darbu dara ar prieku un dziedādami. Ja paanalizējam tautasdziesmas, tad pārsvarā darbība notiek pļavā, mežā, tīrumā. Tātad – pie dabas krūts. Ne velti saka, ka latvieši ir zemnieku tauta. Ir tik patīkami izjust, kā smaržo svaigi uzrakta zeme, tikko pielijis mežs vai aukstumā sastindzis sniegs. Tad latvieši jūtas vislabāk. Šeit der atcerēties tautā tik iemīļoto filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā darbojas jautrā Jāzepa Giluča ģimene un īgnie pilsētnieki Tūteri.

Kas tad padara cilvēkus drūmus? Vai tiešām tās ir pelēkās pilsētas ielas un mūri? It īpaši tagad, ziemas periodā, kad cilvēki pa tumsu dodas uz darbu un pa tumsu atgriežas mājās. Cilvēkiem pilsētā nav iespēju izbaudīt dienu, kas mums mūsu platuma grādos ir dota. Pilsētā katrs zemes gabaliņš tiek atvēlēts tam, lai no tā gūtu peļņu, aizmirstot par kokiem, parkiem, ziediem. Bet tieši daba un tās krāšņums liek cilvēkiem pasmaidīt. Ja apkārtējā vide ir drūma, arī cilvēks ir drūms. Un nav nekādas nozīmes, vai tas ir latvietis, krievs vai vācietis.

Vēl viens aplams priekšstats ir tas, ka pretstatā amerikāņiem, vāciešiem vai angļiem, kuri visi esot laipni un smaidīgi, latvieši nesmaida. Jā, acīs skatoties, varbūt tā arī ir, bet atliek pagriezt muguru un vari saņemt dunci starp ribām. Ko dod smaidīšana ar lūpām, ja acis nesmaida? Neko! Tikai mīmika. Man kā tipiskai latvietei tas liekas nevajadzīgi.

Es smaidu tad, kad man patiešām ir iemesls to darīt, nevis tikai smaidīšanas pēc. Kāda jēga no tā sauktā ciemiņu smaida? Manuprāt, tā ir krāpšanās ar emocijām. Tas ir tāpat kā notēlot orgasmu. Ne tev no tā labums, ne partnerim.

Ko darīt lietas labā, lai citi mūs neuztvertu kā drūmu, nekad nesmaidošu tautu pie Baltijas jūras? Var nedarīt neko, jo tādi nu mēs, latvieši, esam un tādus mūs pazīst citas tautas. Vai arī veicināt to, kas liek mums vairāk pasmaidīt. Kā jau minēju, latviešiem tā ir daba. Saprotams, ka mūsdienu pilsētnieki savus ērtos dzīvokļus nepametīs, tāpēc pilsētas jāveido cilvēkiem draudzīgākas. Jāveido parki, skvēri, apstādījumi, lai ir, kur pamielot acis. Jāsakopj pilsētas, tumšajā laikā tās jāizgaismo, jo gaisma dod līksmību.

Kāda drūma un nesmaidīga latviete ir izdomājusi, ka Jaungada salūts nav laba lieta, un sākusi parakstu vākšanu par tā aizliegumu. Šāds priekšlikums būtu noraidāms, jo nekādā gadījumā nedrīkst aizliegt salūtu, sagaidot jauno gadu! Tā ir viena no retajām reizēm, kad līksmību izbauda ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Izbaudot estētisku skaistumu, arī smaids lūpās parādīsies. Nebūs vairs tik ļoti jādomā, kā ieknābt otram latvietim un apēst to bez sāls. Lai gan... kas to zina, jo latvietis vienmēr atradīs, kam piesieties...