Menu
 

Ieva Struka. Miestiņš pie upes Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Viestura Kairiša spēlfilmas “Pilsēta pie upes” pirmizrāde gandrīz dienu dienā sakrita ar viņa kļūšanu par Dailes teātra māksliniecisko direktoru. Tas ir nozīmīgs pavērsiens ne tikai režisora radošajā biogrāfijā, bet arī Dailes teātra vēsturē, jo vēsture top šeit un tagad.

Līdzšinējā pieredze rāda, ka Kairišs var knibināties un margot arī kamerstila izrādes, tomēr tas nav viņa lauciņš. Lielus inscenējumus veicot un mūžības tēmas risinot, viņš jūtas kā zivs ūdenī, un, pat ja ne vienmēr top sadzirdēts, viņš “ir runājis”, proti, aicinājis domāt dziļāk, tālāk un plašāk. Vai tas sakrīt ar Smiļģa aicinājumu tiekties uz skaidrību, vienkāršību un kaislību, grūti teikt, jo uzbūvēt tiltu starp “dziļi” un “vienkārši” nav pašsaprotama lieta, bet – lai izdodas! Kaut kādā mērā Viesturs Kairišs to ir panācis jaunajā filmā.

Filma tapusi pēc Gunāra Janovska romāna motīviem. Iespējams, būtiski zināt, ka romāns, kas skar trīs okupāciju maiņas Latvijā 20. gadsimta 40. gados, tapis 80. gadu nogalē, tātad – ar krietnu laika distanci attiecībā uz pagātni. Romāna un filmas centrā ir daiļkrāsotājs Ansis, kurš kļūst par vērotāju, jo viņa nodarbošanās nevienam no varas pārstāvjiem nešķiet uzmanības vērta tikmēr, kamēr viņš zīmē burtus uz ielu plāksnītēm vai namu fasādēm. Kad runa ir par viņa centieniem glezniecībā, sākas cits stāsts.

Filma ir brīnišķīga – gan jaunākā laika latviešu filmu kontekstā, gan paša režisora, kurš beidzamajos gados dažādos līmeņos un veidos publiskojis savu latgalisko piederību, daiļradē. Tomēr man personiski uzmanības vērti liekas divi aspekti – kadra gleznieciskā kvalitāte un prasme caur indivīda pieredzi runāt par nācijas un valsts pieredzi.

Atmiņā pārcilājot izcilākās padomju perioda latviešu filmas, nāk prātā gan neaizmirstami aktierdarbi, gan piesātinātā emocionālā noskaņa, arī komēdijās, gan pārliecinoši sižeti, bet reti kura no tām atstājusi pēcgaršu, ka filmas kadrs ir pašvērtība, suverēns mākslas darbs, ko gribas “izgriezt” no filmas un kā reprodukciju likt mājās pie sienas, nu, vai skatīt Kino muzeja ekspozīcijā.

Pēdējos pāris gados – izvēlies, kuru latviešu filmu gribi, – katrā ir kadri, kurus gribētos apstādināt un fiksēt kā fotogrāfijas. Primāri tas liecina par augstas klases operatoriem-māksliniekiem, un “Pilsētā pie upes” tas ir Gints Bērziņš, bet vienlaikus filma kā galaprodukts ir radošās komandas kopdarbs. Protams, konkrētās filmas trumpis un intriga ir tās slīpais horizonts un markšagāliskie motīvi, tomēr arī bez šīm atsaucēm filma ir bezgala skaists baudījums acīm.

Otra lieta, ko gribas pieminēt, ir prasmīgi sabalansētais skatpunkts uz vēsturi. Pasaules notikumu scenārijus vienmēr raksta atsevišķi indivīdi, kas reprezentē varu, un šie scenāriji lielākoties nav nedz komiski, nedz arī atspoguļo cilvēka veselo saprātu un humāno dabu. Tomēr varas rakstītos scenārijus allaž “realizē” cilvēku masas – atsevišķas nācijas, kādas valsts iedzīvotāji, rases pārstāvji. Iespēja neiesaistīties ir minimāla, un arī “Pilsētas pie upes” varonis Ansis tiek iesaistīts, pat ja apzināti cenšas palikt vērotāja lomā.

Tas, ka darbība notiek mazpilsētā, ļauj skatītājiem fokusēt uzmanību uz “mikrokosmu”, proti, miniatūru valsts modeli. Šai miestiņā cits citu pazīst, tāpēc jebkurš lēmums ir personificēts, un tas Latvijas vēstures baisāko nogriezni ļauj izjust ļoti konkrēti – tā, lai tu saprastu, ka briesmu brīdī tieši tavs kaimiņš būs tas, kurš tevi vai nu pazudinās, vai glābs. Un ko darīsi tu pats?

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.