Leonards Inkins: Valsts – daudzu cilvēku egoistisku, personīgās labklājības virzītu rīcību rezultāts

Par to, kas ir valsts, kopš Platona ir daudz grāmatu uzrakstīts, daudz filmu uzņemts un daudz skaidrots. Bieži par valsti grāmatās paustais, filmās rādītais un runās paustais nevis skaidro, bet pastiprina neizpratni, rada jucekli un veicina nepamatotas ilūzijas.

Nevēlos pievienoties jau tā samudžinātajiem skaidrojumiem un apšaubāmām teorijām, bet vienkāršiem vārdiem, bez augsta un attālināta no realitātes domu lidojuma, paust savu skatījumu uz lietām, lietu kārtību, cēloņiem un to sekām.

Minēšu, kas, manuprāt, ir valsts, kā tā veidojas, kā iekārtota. Šo nezinot, mēs vārdam “valsts” piešķiram katrs savu jēgu un izpratni, kas bieži ir tāla no patiesības.

Tiek deklarēts, ka valsts ir organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vadīšana un pastāvošās iekārtas saglabāšana. Valsts tā esot teritorija, zeme, kurā pastāv šāda politiska organizācija.

Vēl mēdz apgalvot, ka valsts ir sabiedrības politiskās organizācijas forma noteiktu kopīgu mērķu sasniegšanai, ko tā realizē noteiktā teritorijā ar varas palīdzību un ka valsts galvenais uzdevums ir noteiktā laikā ar optimāliem līdzekļiem sasniegt tos sabiedrības mērķus, ko atsevišķi indivīdi nevar sasniegt – visu iedzīvotāju dzīves kvalitātes nodrošināšanu un labklājības celšanu.

Pie tā arī šajā rakstā paliksim un neaplūkosim citas versijas un to locījumus.

Iepriekš minētām definīcijām, par to, kas ir valsts, pievienošu arī savu. Manuprāt, valsts ir daudzu cilvēku egoistisku, personīgās labklājības virzītu rīcību rezultāts. Šis rezultāts veidojas nevis, vadoties pēc kādām teorijā, kā, kāduprāt, būtu jābūt, kā vajadzētu būt, bet tikai no konkrētā teritorijā dzīvojošu cilvēku centieniem rūpēties par sevi, dažiem tuviniekiem un draugiem.

Lai varētu rūpēties par sevi, cilvēki ikdienā, atbilstoši savām spējām, zināšanām, prasmēm, rakstura īpašībām un citiem faktoriem, dzīves laikā pieņem daudzus lēmumus. Sākot ar to, kurā rokā turēt mutautiņu, lai šņauktu degunu, līdz dzīvībai svarīgiem lēmumiem un rīcībām.

Minētie lēmumi un darbības netiek saskaņotas, tās virzītas tikai tajā virzienā, kurp vēlas doties, ko vēlas darīt vai panākt konkrēts indivīds. Izšķirošais šajos lēmumos un rīcībās nav – tā jābūt, tas ir normāli, tā vajag, vai citas bieži piesauktas mantras.

Cilvēks pieņem lēmumus un rīkojas nevis kādas mistiskas valsts, sabiedrības vai reliģijas interesēs, bet tikai īsteno savas egoistiskās vēlmes. Viņš rūpējas pirmkārt par sevi, nevis upurējas cilvēces labā.

Tāds, kurš patiesi ziedojās citu labā, bija tikai viens. Tas bija pirms diviem tūkstošiem gadu, un, lai citiem būtu mācība, par “normālam” cilvēkam neatbilstošu rīcību to rituālā slepkavībā, sitot krustā, nogalināja.

Bija daudzi mēģinājumi sekot šim piemēram, bet divu tūkstošu gadu laikā sekotāju skaits ir apsīcis un vairs nemēģina.

Minēto trūkums kompensējas ar tiem, kurus dēvējam par pasionāriem, tas ir cilvēkiem, kuri sabiedrības un nākotnes labad gatavi upurēt personīgās intereses.

Pasionāri zina, ka, lai vilkiem likteni uzlabotu, tie jāsadzen barā, jākļūst par vadoni, un prasmīgas vadīšanas rezultātā baram klāsies labāk. Tas attiecas arī uz aitām un citām dzīvām radībām.

Labklājībai kā katrai medaļai ir arī otra puse. Labklājība ne tikai rada iespēju, uzlabo un atvieglo, bet arī grauj to, kas nodrošina labu klājību.

Tas ir, kad cilvēks, no vajātājiem bēgot, uztraušas uz zara un tur dzīvojot aizmirst, kāpēc kokā kāpis, sāk zāģēt zaru, uz kura sēž. To vēl definē par degradāciju un sauc citiem vārdiem, bet būtība ir tāda, ka cilvēce nezina gadījumu, kad būtu izdevies izveidot un nodibināt tādu valsti, kur visiem klātos labi un labklājība turpinātos mūžīgi.

Barveži mirst, un līdz ar viņiem zūd arī labklājība, līdz brīdim, kamēr dzimst jauns barvedis, sadzen visus barā un dod labu dzīvošanu.

Dažādu notikumu rezultātā pasaulē ir izveidojušās triju tipu valstis:

• valstis, kurās iedzīvotāji ir bruņoti;
• valstis, kurās bruņota ir valsts vara, bet iedzīvotājiem šaujamieroču nēsāšana un glabāšana ir liegta;
• un valstis, kuras ir bruņotas un kurās dzīvo bruņoti iedzīvotāji.

Tieši ar ieroču nēsāšanu, glabāšanu un pielietošanu valstis cita no citas atšķiras. No šīm tiesībām un iespējām veidojas atšķirīgas valstis, atšķirīgi pasaules skatījumi, atšķirīgi uzvedības modeļi un cits, no kā top tas, ko dēvējam par valsti. Arī valsts iedzīvotāju labklājība lielā mērā ir atkarīga no tā, kā un kam šajā valstī ir tiesības lietot šaujamieročus.

Tas ir cēlonis, bet secinājums šāds – ja vēlies, lai tautai ir lielāka teikšana, apbruņo to, ja vēlies ierobežot tautas ietekmi uz valstī notiekošo – atbruņo.

Veidi, kā tautu apbruņot, ir dažādi. Pamācošs piemērs bija 18.novembra Latvijā, kad valsts dibināja un apbruņoja aizsargus. Bruņoti aizsargi ātri ieviesa kārtību valstī un izskauda noziedzību. Valsts vadībai bija jārēķinās, ka ir reāls bruņots spēks, kurš vajadzības gadījumā spēj iejaukties valsts pārvaldē un likvidēt pretvalstisku rīcību.

Ja tautai nav tiesības glabāt un lietot šaujamieročus, tad šī tauta ir neaizsargāta pret varas patvaļu. Šādās valstīs varas rīcību neierobežo tautas griba. Vara, kas nāk no tautas un izpaužas katra varneša rīcībā, ir atkarīga tikai no šī ierēdņa vai amatpersonas vēlmēm un bailēm no augstākas amatpersonas.

Šādās valstīs var rakstīt vienalga kādus likumus un konstitūcijas. Reāli tautas dzīvi tas maz ietekmē, bet toties dod iespēju nolaist neapmierinātības tvaiku.

J.Staļinam netraucēja viena no pasaulē labākajām konstitūcijām iznīcināt miljonus, Ā.Hitleram arī un citiem līdzīgiem.

Par to runājot, bieži atceros nodrāzto patiesību par malkas šķūnīti, uz kura sienas rakstīs viens, bet, kad ielūkojies iekšā, izrādās, ka tur ir malka, nevis tas, kas rakstīts.

P.S.

Mēs esam kā plaukstas izstiepti pirksti, kurus apasiņo ķermenis, bet katrs pirksts darbojas tikai savā labā. Bez vienotas un mērķtiecīgas kopdarbības neveidojas sauja un nav dūres.

Bez saujas nevar smelt un maisīt, bez dūres nav iespējams panākt, aizstāvēt. Ar izstieptiem pirkstiem var tikai imitēt ķemmi.

Un tā, nu mēs ķemmējam valsti, tautu, resursus un citu.

Mēs esam kā savvaļā klīstoši zirgi. Visi, kas mūs noķer, apseglo un jāj. Kad kādam apnīk uz mums jāt, tas mūs pamet, bet atrodas nākamais.