Menu
 

Pāvils Brūvers. Dzimtā valoda Apriņķis.lv

  • Autors:  Pāvils Brūvers, bīskaps emeritus
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

21.februārī tiek atzīmēta Starptautiskā dzimtās valodas diena. Lai veicinātu valodu un kultūru daudzveidību, kā arī pievērstu uzmanību tam, ka šobrīd vairāki simti valodu ir apdraudētas, to 1999. gada novembrī izsludināja UNESCO. Izrādās, visvairāk valodu – gandrīz 600! – apdraudētas Indijā, ASV un Brazīlijā! Runa galvenokārt ir par nelielu cilšu valodām, kuru šajās valstīs ir ļoti daudz, bet nav tā, ka arī lielākas valodas, piemēram, mūsējā, būtu pilnīgā drošībā.

Viens no lielākajiem apdraudējumiem mazajām valodām ir digitālās pasaules aizvien lielāka ienākšana ikdienā, kuras lietojums lielākoties tiek piedāvāts pasaules lielajās valodās, galvenokārt angļu. Valodnieki paredz, ka tuvākajos 100 gados var izzust aptuveni puse tagadējo valodu pasaulē. To vidū var būt arī latviešu valoda, ja vien laikus neapzināsimies šos draudus un aktīvi nestāsimies tiem ceļā.

Ne mazāks apdraudējums mūsu valodai ir tas, ko pret Latviju ar savu masīvo propagandu mērķtiecīgi vērš mūsu lielais kaimiņš. Viens no nopietnākajiem pēdējā laika uzbrukumiem mūsu valodai bija 2012. gadā organizētais referendums par otro valsts valodu Latvijā. Vēlētāji toreiz pārliecinoši nobalsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, bet tas nenozīmē, ka referenduma iniciatori ar šo sakāvi ir samierinājušies. Joprojām turpinās pastāvīgi centieni Latviju noniecināt un demoralizēt.

Viens no būtiskiem instrumentiem šo mērķu sasniegšanai ir centieni Latviju neatgriezeniski padarīt par divkopienu valsti. To, ko nevar ieņemt triecienā, ir iespējams ieņemt pamazām. Šai metodei var būt panākumi, īpaši tāpēc, ka mūsu vidū ir samērā daudz “kaunīgo latviešu“, kas pārprastas cilvēkmīlestības dēļ pieļauj krievu valodas lietošanu, kur būtu jārunā latviski. Protams, ir labi, ja mēs spējam laipni uzņemt krieviski runājošus ciemiņus no ārzemēm vai palīdzam atrast kādu apskates objektu tūristam no Krievijas. Tomēr sarunāšanās ar pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, kolēģiem vai kaimiņiem krieviski dzen naglu latviešu valodas zārkā.

Tas ir nopietns jautājums – vai tiešām turpat 30 gadu laikā Latvijā dzīvojošie krievi nav bijuši spējīgi vismaz sarunu līmenī apgūt latviešu valodu? Atbilde ir – viņi ir spējīgi, viņi nav dumji, bet viņi to nevēlas. Viņi šeit jūtas pietiekami ērti, latviešu valodu neprotot, un grib, lai tā paliktu arī turpmāk. Nereti tā ir arī apzināta poza, izrādot savu nicinošo attieksmi pret «nevienam nevajadzīgo» un, kā padomju laikos šad tad dzirdējām, «suņu valodu».

Diemžēl mūsu vidū ir arī tādi tautieši, kam nav nedz intereses, nedz vēlēšanās rūpēties par dzimtās valodas saglabāšanu. Šādu attieksmi dažkārt esmu sastapis atsevišķu reliģisko fanātiķu vidū, kam viss nacionālais šķiet līdzvērtīgs pagāniskajam. Vēl viena grupa, kam latviešu valodas saglabāšana nerūp, ir jaunie censoņi, kas aizrāvušies ar jaunajām tehnoloģijām un to ieviešanu dzīvē un lielāko daļu savas dzīves pavada angliskā vidē. Šādi ļaudis mēdz uzdot jautājumu: kāda jēga cīnīties par šīs mazās un neperspektīvās valodas saglabāšanu?

Ievērojamais teologs un filozofs Johans Gotfrīds Herders, kura piemineklis atrodams pie Rīgas Doma baznīcas, 1793. gadā Rīgā izdotajā darbā “Vēstules cilvēcības veicināšanai“ uz šo jautājumu atbild šādi: “Vai kādai tautai ir kas dārgāks par viņas tēvu valodu? Šī valoda glabā visas viņas gara mantas, tradīcijas, vēsturi, reliģiju, dzīves ziņu, visu tautas sirdi un dvēseli. Atņemt tautai valodu nozīmē tai atņemt viņas vienīgo dārgumu. Valoda ir tā, kas rada un veido tautas sirdi. “

Vai to var vēl labāk un patiesāk izteikt? Lai Dievs dod, ka šī Herdera atziņa kļūst par visu mūsu atziņu, sākot no viszemākā līdz visaugstākajam! Tad Starptautiskās dzimtās valodas dienas mērķis būs sasniegts.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.