Jānis Dimants: Džordžs kanālmalā un Andrejs Babītē – abi labi padomnieki būtu Apriņķis.lv
- Autors: Jānis Dimants, pašiecelts mediju eksperts
Skvēriņa iepretī Nacionālās Operas un baleta namam stūrītī uz kanālpusi omulīgā pastaigā ar suni iemūžināts Džordžs Armitsteds un viņa kundze Sesila. Foto – Rīgas pieminekļu aģentūra
Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās ievēlētajiem deputātiem lemts galvaspilsētā valdīt veselus piecus gadus… Tas tiešām ir kaut kas nebijis, tālab arī valodas un nevalodas raisās tādā spriegojumā, kā laikam vēl nekad pašvaldību vēlēšanās. Rīga nepārtraukto skandālu dēļ samocīta, tīri vizuāli – manāmi zaudējusi no citkārtējās pievilcības. Tāpēc gaidāmā varas maiņa Latvijas metropolē ir vispārējas uzmanības degpunktā.
Krustu šķērsu masu medijos arī iezīmētas visādas versijas, kas varētu notikt pēc 25. aprīļa vēlēšanām. Pašieceltais eksperts, kā ierasti, meties ļoti nozīmīgās kampaņas atspoguļojuma izvērtēšanā un tradicionāli sava topa saveidošanā. Ir ne mazums interesantu un intriģējošu izklāstu. Lai tos sarindotu attiecīgā kārtībā kā atzinību guvušus, nākas pasvīst ne pa jokam. Un, liekas, šoreiz sanāks nevis trijnieks, bet topa piecnieks. Gan jau to darīšu zināmu “Rīgas Apriņķa Avīzes” lasītājiem. Ļoti iespējams, ka uzslavēto pašā augšā būs “Latvijas Avīzes” visā valstī vienīgais feļetonists Egils Līcītis. Kaut vai par Zaļo un Zemnieku savienības absurdo sarosīšanos virzīt rīdziniekiem tikpat kā nezināmu savu kandidātu mēra amatam ar garantiju, ka iznākums būs apaļa nulle ar milzīgiem mīnusiem resursu šķiešanā.
Kopš izsludinātas Rīgas vēlēšanas, no sākta gala lielākā brēka sacelta par to, ka opozīcijā esošās tā dēvētās latviskās partijas nav varējušas vienoties par viena kopīga kandidātu saraksta izveidi. Atkal šķelšanās, atkal paliks jaņos! Nu nē! Zaudētājos drīzāk paliktu tie – ar ļoti gribēto vienu sarakstu; šis variants tik daudz bīstamu nianšu slēpj, ka… Labāk, drošāk ir, kā tagad viss iegrozījies, turklāt neko jau vairs nevar mainīt. Ja tiek izteikts, fui, cik daudz Rīgas vēlēšanām to sarakstu, tad uzjautrināšanās nolūkā der restaurēt faktu, ka pirmās brīvvalsts laikā, konkrēti 1928. gada Rīgas domes vēlēšanām, tika pieteikti veseli 28 saraksti ar 1193 kandidātiem. Tā tik balsotājiem bijusi izvēle, vai ne? Ja nu autoram iznācis ievilināt vēstures annālēs, jāturpina ar to, ka mēdzu pārmest žurnālistiskus tiltiņus no pagātnes uz šodienu vai arī otrādi.
Pārcilājot domas gaidāmo Rīgas vēlēšanu sakarā, kādu dienu piestāju pie pavasarīgā skvēriņa iepretī Nacionālās Operas un baleta namam; tur stūrītī uz kanālpusi omulīgā pastaigā ar suni iemūžināts Džordžs Armitsteds un viņa kundze Sesila. Kaut kā prātā palicis, ka šis britu izcelsmes vīrs laikabiedru skatījumā Rīgā bijis īsts saimnieks, izcilākais no visiem, kādi tai jelkad bijuši. Džordžs pēc 1901. gada vēlēšanām bija iecelts par Rīgas pilsētas galvu un palicis augstajā amatā trīs sasaukumus pēc kārtas līdz nāves stundai 1912. gadā.
Sanāk, ka visa 20. gadsimta sākuma Rīgas apbrīnojamā augsme notikusi Armitsteda vadībā. Un toreizējais pilsētas galva licis arī pamatus Rīgas kā dārzu pilsētas tapšanai; tad arī nomaļais toreizējais Ķeizarmežs sāka pārveidoties par sabiedrisku vietu pilsētnieku atpūtai, sportam, arī dzīvošanai. Ar laiku tas ieguva daiļskanīgo Mežaparka nosaukumu. Ne mazāk nozīmīgais un mūsu visnotaļ populārais zoodārzs tāpat apveidus guvis Džordža valdīšanas laikā. Tad arī uzceltas pirmās 18 villas un, jā, ierīkota no mūslaiku viedokļa arhaiskā zirgu tramvaja līnija.
Tā nu simboliski pasveicinādams uz necilā podesta mītošo laulāto pāri, izdaru tādu kā vēstījumu viņiem – mums taču arī viens Rīgas mēra kandidāts sola no jauna galvaspilsētā iestādīt vienu miljonu koku. Domājams, ka tas Džordžu kā Rīgas parku krusttēvu varētu aizkustināt. Pats gan tūdaļ satrūkstos, sak, izbazūnējos pa visu viņpasauli ar kandidāta grandiozajām iecerēm, bet šamais tak pēc ģenerālprokurora priekšrakstiem skaitās smagos noziegumos apsūdzētais, jau pusotra gada garumā rit izmeklēšana, un neba Centrālā vēlēšanu komisija apsūdzēto ļaus iekļaut vēlēšanu biļetenos.
Kāds lasītājs varbūt padomās, vai še slēptā veidā netiek aģitēts balsot tieši par vārdā nenosaukto, bet labi nojaušamo mēra kandidātu. Nu nekādi ne! Lai piedod visi seši vai septiņi – cik nu viņu tur ir – tīkotāji uz augsto krēslu! Nav absolūti neviena sarakstos ar pirmo numuru startējošā, par kuru gribētos teikt: tas tik būtu īstais Rīgas galva! Lieta tā, ka augstos amatos tikušos vai arī gribētājus tajos tikt vērtēju arī pēc tā, kāds viņam ir prāta un domas lidojums.
Lai atļauts pateikt, ka pirms nepilniem desmit gadiem bija tas gods nokļūt žurnāla “Sestdiena” lappusēs, un tur stāv nodrukātais, ko atbildēju uz āķīgā žurnālista Egīla Zirņa jautājumu: “Kā vērtējat pašvaldību vēlēšanu rezultātus Rīgā?” Atbilde, kā tagad izrādās, bijusi gandrīz vai pravietiska: “Nedomāju, ka nu Rīga ir pagalam. Kas ir demokrātiski ievēlēts, tas jārespektē. Tajā pašā laikā, lai man piedod Ušakova fani, bet lielu valstsvīru es viņā neredzu. Nejūtu, ka viņam būtu pilni datori ar domām, kā vajadzētu veidot Rīgu un visu Latviju. Ja gribētu kādus viņa citātus par šo tēmu sameklēt, neko nevarētu atrast…”
Vienkāršoti, ne tēlaini runājot, ja esi vai gribi būt valstsvīrs, parādi savu domas lidojumu, Rīgas vadītāja gadījumā – arī iedvesmo, spārno vēlētājus. Bet kur ir pieteikto mēra kandidātu valsts galvaspilsētas tālredzējums un mērķu sasniegšanas rīcības profesionālas programmas?! To lietišķs izklāstījums nedrīkstētu būt tas pats, kas populistiska daiļrunība. Remontēsim vai atjaunosim tiltus, viaduktus – tā tik vēl trūka, lai tie galīgi sagrūtu. Kur diplomātija, lai vienotu pozīcijas un opozīcijas mērķus kalpošanai Rīgas un rīdzinieku labā? Nav taču pieļaujami, kāda vārīšanās notikusi atlaistajā Rīgas domē, kur, šķiet, ne vairs grupveidīgi, bet vicojušies vai katrs pret katru. ĀRPRĀC! – kā teiktu kādreizējais komiķis Edgars Liepiņš. Ideālā variantā vajadzētu būt tā, ka pozīcija un opozīcija nevis savstarpēji apkarojas, bet mobilizē viena otru deputātu cēlajai misijai – būt tautas kalpiem.
No savām aktīvās žurnālistikas gaitām atceros, jo televīzijā tiku rādījis, kā dažās lauku pašvaldībās pēc ievēlēšanas un jomu sadalīšanas no daudziem sarakstiem saveidotā dome kļūst vienota, jelkāda savstarpējā ķildošanās pilnīgi izslēgta. Prātoju – vai jaunlaikos kas tāds vairs iespējams? Gluži vai ar sajūsmu tiku uztvēris ziņu, ka Babītes novadā opozīcijas kā tādas nemaz nav un neesot bijis visus 28,5 gadus, kopš Andrejs Ence ir pašvaldības vadītāja amatā. Kādā caurbraukšanas reizē sanāca aprunāties ar iezemiešiem: “Pie mums opozīcija?” brīnās veči. “Nav dzirdēts, ka Babītē tāda būtu. Tā jau tikai tur, kur lielā politika tiek taisīta.”
Tikmēr Saeimas komisijas deputāti, kas fīrē teritoriālo reformu, šausmās saķēruši galvas: “Kāda stagnācija, kāda tumsonība!” un liek bez ierunām Babītei apvienoties ar Mārupes novadu.
Ja no Rīgas būšanām sanācis pāriet uz Pierīgu, tas darīts apzināti, lai mēs visi kaut vai labas domas raidītu galvaspilsētas virzienā. Jātiek taču vaļā no tiem, kas Rīgu beidzamajos gados gremdējuši, un arī no tiem, kas liktenīgos pavērsienos izrādījuši absolūtu nevarību. Viktors Avotiņš skaidri un gaiši pateicis, ka Rīgas domes līdzšinējā sastāvā bijušas vienas vienīgas politiskas pabiras (NRA, 2020.03.03.). Pateikts pārāk nešpetni. Bet, ja godīgi, apriebušās tā sauktās latviešu opozīcijas partijas ar savām ambīcijām, tik liekulīgajām pozām, ka nereti kauns meties. Diemžēl šie paši arī tagad piesakās būt Rīgas vadībā. “Kārtējā varas pārdales afēra” – liek virsrakstā V. Avotiņš un liek arī saprast, ka nav vērts iet uz balsošanu. Tas nu gan ir aplams mudinājums.
Pats, kaut arī visai nicinoši izsakos par mēra kandidātiem, kā īstens rīdzinieks 25. aprīlī došos uz savu vēlēšanu iecirkni. Jau tagad zinu, kuru no listēm ar attiecīgiem plusiņiem un svītrojumiem laidīšu urnā iekšā. Pašieceltais eksperts arī izskaitļojis un saveidojis savu iespējamo Rīgas domes koalīciju. Tā, ja ievēlētajiem pietiks prāta, varētu izveidoties gana jēdzīga un varbūt arī darīt spējīga. Primāri kā ārkārtēja nepieciešamība izvirzās – Rīgai vajadzīgs spēcīgs, jaudīgs līderis. Kur un kā viņu rast – tas paliek lielais jautājums. Bet, ja arī spēcīgam līderim vajadzīgi labi padomnieki, tad tādi vismaz simboliski norādīti virsrakstā.