Ieva Struka. Ieteicamā lasāmviela Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Māra Bērziņa jaunāko romānu “Aizliegtais pianīns” es būtu ieteikusi arī tad, ja ceturtdienas vakarā valstī netiktu izsludināta ārkārtas situācija, – tas ir tieši tik viegli lasāms un tieši tik asprātīgs (asprātīgs tādā nozīmē, ka tā uzrakstīšanā izmantota ne tikai humora izjūta, bet ass un redzīgs prāts), lai to noteikti nepalaistu garām un izlasītu ne tikai Torņakalnam un kara laikam veltītā romāna “Svina garša” vai Bērziņa radītā literārā tēla – skeptiskā un ironiskā Gutenmorgena – piekritēji.
Tagad, protams, liela daļa no mums būs spiesta laiku pavadīt mājās, tāpēc paralēli “attālinātajam” darbam ir vērts iegrimt ne tikai zilajos ekrānos, bet arī labās grāmatās. Un “Aizliegtais pianīns” ir ieteicamās literatūras sarakstā, pie reizes ļaujot iepazīties ar jaunāko latviešu literatūru.
Tā attiecību stāsts ir nekrietni vienkāršs: kādas gados vēl pajaunas deputātes Lindas un kāda gados vairs ne tikai jauna mākslinieka Induļa laulības dzīve iegūlusi rutīnas renē un ir gatava izirt, līdz ko parādīsies jebkāds kairinājums no ārpuses, kas, protams, arī notiek. Bet – viņiem ir dēls Kārlis bērnudārznieka vecumā, līdz ar to otra darbības līnija skar bērnudārza vidi, un tieši tā ir aizraujoša. Arī jauno notikumu gaismā, jo kur gan vēl pulcējas mūsu sabiedrības potenciāli labākā daļa, ja ne bērnudārzā, un kur gan vēl, ja ne tur, strādā cilvēki ar vislielāko atbildības sajūtu par vismazākajām darba algām.
Un tad nu Māris Bērziņš mums piedāvā kāda Rīgas bērnudārza “Puķu lodziņš” šķērsgriezumu, šķietami nepretenciozu ikdienas ainu – ar gatavošanos pasākumiem, sanitāri epidemioloģiskās stacijas kontroles vizīti, salauzta skapīša pārvēršanu plauktiņā, ēdienreizēm un atskaitēm, kādas audzinātājas un vadītāja spiestas rakstīt ik dienas. Bet romāns nebūtu romāns, ja ikdienas rutīna netiktu pārvērsta mākslinieciskā tēlā, un visas šīs norises iegūst hiperbolizētu veidolu brīdī, kad cilvēki, kas tic un pakļaujas augstāku vadības rīkojumu spēkam, kļūst par šo rīkojumu vergiem un atsakās no savas spriestspējas. Tieši tā notiek ar jauniecelto bērnudārza vadītāju Sabīni, kura visiem spēkiem cenšas būt izcila vadītāja un attaisnot uzticēto atbildību. Bet, ja pārcentīgiem cilvēkiem tiek uzticēta vara, vienalga – pār valsti, pilsētu vai bērnudārzu, dzīve var iegūt gluži gogoliskas aprises...
Lai neatklātu sižetu un nelaupītu lasīšanas prieku, vēl tikai pāris domu par žanru – dokumenti. Katrs no mums ir saskāries ja ne ar instrukciju, plānošanas dokumentu vai likumu rakstīšanu, tad vismaz to lasīšanu, un katrs ir prātojis, kāpēc to, ko var pateikt vienā teikumā, jāizvērš tik gari un jāaplūko no visām pusēm tā, lai galvenās domas pavediens taptu samudžināts un pazustu. Varbūt tāpat kā mākslā laiku pa laikam aktuāla kļūst “jaunā vienkāršība”, pie tādas būtu vērts atgriezties arī sadzīvē, pie kuras galu galā pieder arī valsts pārvaldība visos līmeņos.
Tā kā ārkārtas situācija valstī var ilgt visu tai paredzēto laiku, gribu atļauties ieteikt vēl pāris labu autoru grāmatu, kuru lasīšanai vajag vairāk par vienu dienu, un tie ir igauņu rakstnieka Jāna Krosa izcilie romāni, tie ir Umberto Eko, Gintera Grasa un Mikas Valtari darbi. Un visbeidzot – kāpēc nepārlasīt Ingas Ābeles “Klūgu mūku” vai “Paisumu” vai nerast laiku arī dzejai?