Menu
 

Dzintris Kolāts. Slavenais jautājums: ko darīt? Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Foto - LETA Foto - LETA

Šai dīvainajā laikā atmiņā uzvirmo ne visai patīkams stāsts par kādu paziņu, kura ar lielu ilgošanos gaidīja aiziešanu pensijā. Ak, cik tad būšot jauki! No rīta varēšot kārtīgi izgulēties, apciemot radus, sakārtot māju, sakārtot domas un ko tik vēl ne... Pienāca pensijas laiks. Izgulēšanās aizņēma dažas dienas, māju kārtot nebija noskaņojuma, radi dzīvo tālu. Gaidīto prieku vietā nāca nīgrums, un ne pārāk ilgi, kad notika nenovēršamais…

Protams, ne tik ātri, kā šais pāris vārdos, bet tendence pašlaik līdzīga. Šāds laiks iestājies ne tikai pensijā esošajiem. Lielā distancēšanās. Līdz ar to jautājums: kā piepildīt laiku? Protams, ne visiem tas aktuāli, bet, cik var nojaut, daudziem gan. Arī pa kādam “Rīgas Apriņķa Avīzes” lasītājam.

Pirmais, kas nāk prātā, – iespējami maksimāli plānot nākamo dienu. Vēlams – uzrakstot paveicamos darbus un pēc tam ar gandarījumu atķeksējot izdarīto. Maz ticams, ka darāms nav pilnīgi nekas.

Visticamāk, jums ir telefons. Zvaniet! Draugiem, radiniekiem, paziņām. Varbūt pat kādam vai kādai, ar kuru attiecības tādas – ne visai... Un izrunājieties. Pat tad, ja šķiet, ka runāt nav par ko, jo “viņš pirmais toreiz sāka”. Kas zina – varbūt sarunas gaitā izveidojas atbilžu varianti uz galveno jautājumu: ko sadarīt četrās sienās? Tas nu ir jautājums, kurš uzmāksies arvien vairāk, jo īpaši, ja nošķirtība turpināsies. Te ir labas iespējas ideju mētāšanas sarunām. Sena paziņa izmisusi, jo dēls galīgi vairs nevarot šo vientulības maratonu izturēt. Mani pirmie ieteikumi bija ļoti naivi un garām mērķim. Taču, turpinot un izsakot pat visai trakas idejas, kopīgi atradām pārīti, kas vismaz varētu tikt izmēģinātas šai neparastajā situācijā. Galu galā – pat ja nebūtu nevienas sakarīgas domas, arī pati saruna tā kā samierina, tā kā uzbužina.

Lielākā daļa no jums tiek klāt pie sociālās komunikācijas jaukumiem internetā. Te nu var savāk raibas hipotēzes, versijas un piedāvājumus, tai skaitā – par brīnumzālēm, ar kurām ierīvējoties, izdzerot vai ostot var kļūt pilnīgi imūns pret visām kaitēm un no kurām kroņa vīruss aizbēgšot smilkstēdams. Ieteiktu to uztvert kā humoru. Nu jau itin bieži dzird, ka brīnumzāles sāk piedāvāt pat telefoniski. No šī gan jāizvairās cītīgāk nekā no pašas kroņa sērgas.

Vēl ir ļaužu kategorija, kuri spiež nost mūsu cerības ar raudāšanu. Runa ir par tiem, kuri publiski vai šaurākā lokā nebeidzami gauduļo par to, ka tas nu turpināsies gadiem, ka visas briesmas vēl tikai priekšā, ka nebūs, ko ēst, par zālēm nemaz nerunājot. Šo rindu autors dažreiz tādu sarunu mēģina novadīt līdz absurdam: nē, cienītais, nevis gadiem, bet tieši simt gadu viss turpināsies – no drošiem avotiem zināms! Tomēr vislabāk ir šādu sarunu pārtraukt vai šausmu pareģojumus neskatīties vispār. Pat šīs pasaules varenie ar situāciju nav mierā un vēlas ātrāku biznesa atgūšanos. Tiks darīts viss, lai situācija normalizētos, jo tam ir pavisam merkantils iemesls – biznesa intereses.

Vēl – baumas, ka valdība mums nesniedz patiesas ziņas. Nevar izslēgt, ka šo to noklusē, taču tas nevar būt masveidā. Kaut vai tādēļ, ka Latvijas valdību šobrīd veido ļoti, ļoti dažādi politiskie spēki, pat ar diametrāli pretēju vērtību skalu. Labprātāk viens otru redzētu ejam, nevis nākam. Ja tiktu maskētas lielas nepatikšanas, tas nekādi nepaliktu tikai “augšās” tieši politiskās neviendabības dēļ.

Mums izdosies! To rakstu ne tādēļ, ka tā vajag, bet tādēļ, ka tam ticu. Un ticība ir svarīgākais. Jo īpaši nestundā.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.