Māris Zanders. Izšķirošs būs rudens Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Šobrīd neviens eksperts vai analītiķis nemēģina prognozēt, kad valstis, tostarp Latvija, varēs mīkstināt vai atcelt ierobežojumus saistībā ar Covid-19 izplatību. Piesardzīgi tiek runāts par jūniju kā atskaites punktu, kad “būs lielāka skaidrība”. Izskan arī viedokļi, ka mēnešiem ilgi ierobežojumi var izraisīt ļoti smagu ekonomisko krīzi, un arī tā ir taisnība.
Tādēļ, ja noliekam malā bezatbildīgus aicinājumus, kādi izskan arī Latvijas politiķu vidē, sākt apsvērt ierobežojumu mīkstināšanu jau aprīlī, skaidrs, ka kaut kad vasarā tam būs jānotiek. Lai cik izlēmīgi rīkotos politiķi, lai cik solidāras būtu Eiropas Savienības dalībvalstis finanšu resursu atvēlēšanā, neviena valsts nevar apmaksāt savu iedzīvotāju sēdēšanu mājās pusgada garumā.
Un te mēs nonākam pie diviem fundamentāli svarīgiem jautājumiem. Pirmais saistīts ar to, vai Covid-19 cilvēku populācijā ir, kā saka, uz ilgu palikšanu, vai arī šis koronavīruss atradīs sev citu dzīves nišu (kā tas vīrusu gadījumā daudzkārt ir noticis). Formulējot citādi: vai, pat ja pieņem, ka vasaras mēnešos Covid-19 aktivitāte mazināsies, tā atkal palielināsies rudenī? Pašreizējās situācijas atkārtošanās būtu, tēlaini izsakoties, ļaunākais murgs no iespējamajiem.
Ja mēs pieņemam iespēju, ka šis koronavīruss nekur nepazudīs, izšķiroši svarīgi būs tas, vai līdz rudenim cilvēku populācijā būs izstrādājusies tā sauktā kolektīvā imunitāte. Ļoti vienkāršoti izsakoties, tas nozīmē, ka populācijas vairākumam organisms spēj sadzīvot ar koronavīrusu (ja vēlaties – izslimot vieglā formā). Pagaidām pāragri spriest, jo, atklāti sakot, pašreizējā situācijā nekas labs te nav sakāms.
Jaunā koronavīrusa genomā ir apmēram 30 000 nukleotīdu. Kad pētnieki salīdzina Covid-19 izraisošā koronavīrusa dažādus štampus Ķīnā, ASV un Itālijā, atšķirība starp tiem ir niecīga – apmēram 16 nukleotīdu apmērā. Tas nozīmē, ka vīruss šobrīd “neredz” vajadzību izplatīšanās procesā mainīties. Savukārt tas nozīmē, ka vīruss pagaidām nesaskaras ar imunitātes veidošanos populācijā, kas spiestu tam mainīties, lai turpinātu savas, teiksim tā, negantības.
Tas, protams, nenozīmē, ka šāda kolektīvā imunitāte neizveidosies. Jautājums, lai cik banāli tas skanētu, ir par to, cik ātri tas notiks. Kā mēs to uzzināsim? Ļoti vienkāršošu, tādēļ lūdzu piedošanu speciālistiem par to. Kolektīvās imunitātes pazīmes tiek fiksētas ne jau tik brutāli, ka mazāk cilvēku nonāk mediķu aprūpē vai nomirst. Ja tiek veikta populācijas plaša testēšana, pazīme ir tā, ka parādās pietiekami liels tādu testēto īpatsvars, kuru testos ir fiksējamas koronavīrusa klātbūtnes pēdas, bet šie cilvēki ir mierīgi dzīvojuši bez nepieciešamības vērsties pēc medicīniskās palīdzības.
Šobrīd tik plaša testēšana nav nedz iespējama, nedz īsti vajadzīga, jo visa uzmanība ir vērsta uz riska grupām un epidēmijas izplatīšanās ātruma mazināšanu. Var pieļaut, ka augustā, septembrī pienāks kārta arī šādiem testiem (respektīvi, kad testē ne tikai tos, kuri sūdzas par pašsajūtu vai kuri ticami uzskatāmi par inficētiem, bet, ja tā var teikt, katru desmito uz ielas). Un tad mēs redzēsim, ar ko mums jārēķinās tālāk.