Menu
 

Māris Zanders. Mazāk plaudēšanas, vairāk tālejošu secinājumu Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Atzīšos, nedaudz kaitina virknē Rietumu valstu novērojamie publiskie kvēlu jūtu apliecinājumi mediķiem. Ne tāpēc, ka mediķi nebūtu tos pelnījuši, bet tāpēc, ka šo emocionālo izvirdumu pamatā ir, atvainojiet, primāri bailes par sevi, nevis mediķiem. Manā paziņu lokā ir mediķi, tostarp Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā strādājoši, un, cik saprotu, arī laikā “pirms Covid-19” dažkārt nācies uzzināt, ka vestajam pacientam vēlāk atklāta, piemēram, tuberkuloze, ar kuru inficēties arī nav nekāds sīkums.

Īsi sakot, tie mediķi, kuri ir savā jomā godprātīgi strādājoši cilvēki, ar savu veselību un dzīvību mūsu labā riskēja pirms pandēmijas un darīs to arī pēc tās. Savukārt, vai ilgstoši saglabāsies dziļas pateicības jūtas pret mediķiem, kad paši vairs nejutīsimies tik apdraudēti, tik droši teikt nevar.

Vienlaikus var runāt par secinājumiem, ko pandēmijas izraisītajai krīzei vajadzētu radīt jau tagad, kontekstā tieši ar veselības aprūpes sistēmu. Latvijas un mums līdzīgu valstu gadījumā secinājums ir samērā vienkāršs: beidzot jāsāk jēdzīgāk finansēt veselības aprūpes sistēmu. Tomēr ir valstis – ASV, Lielbritānija u.c. –, kurās nozare ir salīdzinoši daudz labāk finansēta, tomēr pandēmija to nospriegojusi līdz stīgu plīsumam, pat paturot prātā tādus attaisnojošus faktorus kā salīdzinoši daudz lielāks inficēto skaits un to, ka sagatavoties pandēmijai savlaicīgi un izcili droši vien vispār nav iespējams. Varbūt ir atklājušās kādas strukturālas problēmas?

Pirms diviem gadiem Stenfordas universitāte izdeva Amerikas Katoļu universitātes Vašingtonā vēstures profesora Džerija Millera grāmatu “The Tyranny of Metrics”. Tā balstīta galvenokārt ASV un Lielbritānijas faktoloģijā, tomēr domāju, ka līdzīgi varētu būt arī citās valstīs (nesaku, ka Latvijā; iespējams, mums tieši šī pieredze jāņem vērā, lai zinātu, kā nevajag darīt). Grāmatas tēma – pārliecīga aizraušanās ar rādītājiem, atskaitēm un regulējumiem izglītības, iekšlietu un arī veselības aprūpes sistēmā. Pat ja birokratizācijas sākotnējie nodomi ir bijuši labi (piemēram, lai nespeciālists var labāk salīdzināt dažādu slimnīcu sniegumu), tas viss beidzas diezgan nelāgi mediķiem un pacientiem.

Piemēram, ja slimnīcu, neņemot vērā katra konkrētā pacienta situāciju, finansiāli soda par to, ka pacients slimnīcā tiek hospitalizēts atkārtoti 30 dienu laikā pēc izrakstīšanas, mediķi šo cilvēku noformē kā ambulatorā aprūpē esošu “novērojamu pacientu”; ja finansiālas sekas ir par to, ka pārsniegts birokrātu noteiktais laiks, ko ar “ātrajiem” atvestais pavada uzņemšanas nodaļā, cilvēks vienkārši tiek turēts neatliekamās palīdzības dienesta mašīnā. Un tā tālāk.

Respektīvi – domāju, ka visu lielo pārdzīvojumu (es neironizēju) rezultātā Rietumu mediķiem jāatdod lielāka profesionālās rīcības brīvība, ir vairāk jāuzticas profesionāļiem, nevis “metodoloģiju” izstrādātājiem kabinetos. Vēlreiz – nedomāju, ka situācija ir tikpat nelāga arī Latvijā. Runa ir par vielu pārdomām.

Te nevajadzētu jaukt divas lietas. Skaidrs, ka lēmumi par dažādiem ierobežojumiem un to atcelšanu galu galā būs jāpieņem pašiem politiķiem – būtu negodīgi slēpties aiz epidemiologu vai citu zinātnieku mugurām. Savukārt, ja runa ir par medicīnu kā profesionālu darbību, tad politiķu bieži novērojamā vēlme “menedžēt”, atsaucoties uz statistiku, gan būtu mazināma.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.