Ieva Struka. 38 Džemmas un tā vienīgā Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Lai cik laba lieta būtu grāmatu lasīšana, kam pandēmijas laikā varēja pievērsties teātra izrāžu un koncertu apmeklējuma vietā, alkas pēc dzīvā mākslas baudījuma ar katru distancētā darba dienu, vismaz man, pieņēmās spēkā, tāpēc šomēnes iesaku apmeklēt jebko, kas tuvs sirdij un notiek klātienē, tā atbalstot pamatīgi strandējušo mākslas procesu.
Es pati izvēlos divas izstādes – abas veltītas Džemmai Skulmei. Pirmā – mākslas telpā “Dubulti” atvērta līdz 7. jūnijam, otrā – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā būs apskatāma līdz 14. jūnijam.
Izcilā gleznotāja un pilsoniski aktīvā latviete (varbūt šādu jēdzienu varētu ieviest novecojušā “sabiedriskā darbiniece” vietā?) Džemma Skulme mūžībā tika aizsaukta pagājušā gada nogalē. Atvadīšanās Doma baznīcā nebija tik plaši apmeklēta, cik viņa būtu pelnījusi ar savu darbu mākslā un trešās atmodas gados.
No vienas puses, tas lika domāt par mākslas egoistisko dabu, jo, lai nu kurš, bet viņa savos 94 bija aktīvi strādājusi līdz pēdējai vasarai, tātad nebija izkritusi no aprites, kā tas nereti notiek ar ļoti garu mūžu dzīvojušiem māksliniekiem; no otras puses, bija jādomā par to, cik neviennozīmīgs ir padomju laikā darītais cilvēku atmiņā un zemapziņā.
Lai vai kā – viņa bija vienreizēja ne tikai ar savu radošo darbību, bet arī ar savu aso prātu, attīstīto intelektu, spožo oratores talantu, estētisko gaumi. Visas dzīves garumā viņa gāja līdzi laikam, brīžam soļoja tam pa priekšu, nosakot toni, un neizkrita no tā pat dzīves beigu daļā, par ko liecināja viņas ieraksti sociālajos tīklos par visdažādākajām mākslas nozarēm un politiskajām aktualitātēm.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde uzskatāma par retrospekciju, jo aptver Džemmas Skulmes darbus no dažādiem laika posmiem, iekļaujot tajā arī pēdējā vasarā tapušās abstrakcijas. Šīs izstādes koncepts tapis 2018. gadā, pašai māksliniecei aktīvi iesaistoties tā izstrādē, piedāvājot līdzās gleznām iepazīt viņas veiktās piezīmes, ļaujot ieskatīties tajā radošā procesa daļā, kas notiek, pirms ota pieskaras audeklam. Te skatāmi arī labi zināmie darbi no cikla “Kariatīdes” jeb “Vēstures piezīmes” – lielizmēra kolāžas, kurās vēstījums nolasāms ne tikai ar krāsu salikuma vai simbolisku tēlu, bet arī ar grafisku zīmju (teksta) starpniecību. Savā formas un satura vērienā šie darbi ir unikāli un katrreiz ļaujas būt iepazīstami no jauna, atbilstoši skatītāja zināšanām par pasaules un Latvijas kultūras vēsturi.
Dubultu mākslas telpā izstādīti darbi no pēdējo gadu personālizstādēm, darbi, kas tapuši, sadarbojoties ar grupu “Instrumenti” un eksperimenti ar 3D glezniecību, kurā mākslinieci “iesvaidījis” mazdēls Jānis Skulme un režisors Reinis Kalnaellis. Pievērsiet uzmanību piesaukto mākslinieku vecuma grupai – kopā ar Džemmu bija interesanti un radoši viņas mazbērnu vecuma jaunekļiem, tātad viņa bija šarmanta dāma un autoritāte pulkam jaunu cilvēku.
7.jūnijā plkst. 15.00, kad paredzēta izstādes slēgšana, notiks vēl viena kuratores Ingas Šteimanes vadīta lekcija par Džemmas Skulmes mākslu un atstāto radošo mantojumu. Tieši Inga Šteimane bijusi lieciniece Džemmas Skulmes pēdējo gadu darbam mākslā, tāpēc viņas cilvēciskais viedoklis un pieredze ir ne mazāk interesanta kā viņas profesionālais viedoklis, un to ir vērts dzirdēt klātienē.
Latvijā šobrīd dzīvo 38 Džemmas, kurām tas ir vienīgais vecāku dotais vārds. Droši vien daļa to ieguvusi, pateicoties Eteles Voiničas romānam “Dundurs”. Tomēr gribas domāt, ka daļa – pateicoties māksliniecei Džemmai Skulmei.