Zelta laiki. Improvizācija par tautasdziesmas tēmu ^{Apriņķis.lv}

Svētku rosinātu pozitīvu emociju vilnis mēdz būt tik ļoti pārņemošs, ka vēl ilgi atbalsojas gan ikkatrā vienā, gan visā sabiedrībā kopumā. Nu gluži kā pēc Dziesmu svētku noslēguma koncerta nevar rimties sadziedāšanās lielākos un mazākos pulciņos vai kā Ziemassvētku dāvanu atpakošana uzjundī gan prieku, gan gaišas skumjas, ka krāsainajos papīros un lentēs safasēto jaukumu kaudze reiz beigsies.

Ar to vīruskrīzi izskatās stipri līdzīgi. Atšķirībā no tās iepriekšējās, nejaukās finanšu krīzes, kad valdība grieza un cirpa un atkal grieza un cirpa, un žņaudza, un rokas lauzīja, un zvērēt zvērēja, ka deficītu lielāku nedrīkst ni un ni, šoreiz ir tieši otrādi. Šoreiz līst sidrabiņa lietutiņš, un ikkatrs projektiņš, liels vai mazs, reāls vai imaginārs, atviz negaidītā budžeta dāsnuma apmīļots. Vajag miljoniņu šur vai tur, ministriem kaut ko iepirkt bez konkursiem? Lūdzu! Vajag izdalīt par nekā nedarīšanu dažus simtus miljoniņu? Bez problēmām! Aizņemamies pāris miljardu vai trīs, vai četrus –liela muiža! Šoreiz drīkst.

Šāds Dziesmu svētku patriotisma un Ziemsvētku dāvanu mikslis nekad nav ticis pieredzēts, un cilvēciski saprotami, ka valdīšanai ir vēlme šo jauko praksi paildzināt arī pēc solītā ārkārtas stāvokļa atcelšanas datuma. Un, pagājušo nedēļu noslēdzot, Saeima ikurāt to arī ierakstīja likumu grāmatās – steidzamības kārtā, dabiski. Valdība arī turpmāk varēs dāļāt naudu ārpus jebkādiem tur budžetiem un deficītiem, ja tik pa reizei izstāstīs deputātiem, kā gājis.

Uzteiksim valdību par apņēmību un drosmi, par neļaušanos šaubām, ka šādu rīcību varētu nosodīt kā autoritāru. Līdzīgs gadījums bija mūsu brālīgajā eirorepublikā Ungārijā, kur deputāti valdībai uz laiciņu piešķīra pilnvaras strādāt bez likumprojektu nēsāšanas uz parlamentu. Sacēlās milzīga nosodījumu vētra – ārprāts, ārprāts, kā tā var! Autoritārisms spalvaini draudīgs, vēl tikai pāris soļu, un būs jau diktatūra.

Šeit svarīgi saprast, kā atšķirt šos gadījumus. Kur ļauns autoritārisms, bet kur mīļas jaukas valdības rūpes par vīrusa novārdzinātas sabiedrības labklājību. Paskaidrošu ar vēsturisku piemēru.

Reiz Stukmaņu muižas pārvaldniekam tika dots šķietami vienkāršs uzdevums – ielaist parkā 100 ežus, precīzāk – 50 ežu pārus, lai šamie izēstu tur savairojušos vīngliemežus. Sarežģījums izrādījās faktā, ka ezi no ezenes prot atšķirt tikai ezis. Tāds kā paradokss sanāk. Ar autokrātijas un demokrātijas lietām ir tieši tāpat – demokrātu no autokrāta var atšķirt tikai demokrāts, Latvijas gadījumā gan biežāk demokrāte. Šajā gadījumā, kā redzam, nekādu paradoksu nav, mūsu valdība turpinās dalīt naudu kategoriski demokrātiski.

Un vēl viena jauka nianse. Kad krīzes sākumā diskutēja par dīkstāves pabalstu apmēriem, daži karstgalvji lika priekšā arī valdībai un valsts aparātā strādājošiem kādu trešdaļu atalgojuma nogriezt, ja reiz citiem tiek tikai 70% no iepriekšējā. Šī aplamā nedemokrātiskā ideja tika demokrātiski tā nosmacēta, ka vairs nav dzirdēta. Bet kopumā tā ir laba ziņa. Jo iepriekšējā, ļaunajā, krīzē iestāžu algas nogrieza pa priekšu, bet pensijas tikai pēc tam. Kamēr valdības algas ir neaizskaramas, bet budžeta deficīts – praktiski neierobežots, mums, pensionāriem, nav par ko uztraukties. Arī sīki žagariņi sudrabiņu vizinās.

Svētki turpinās – ar vai bez vīrusiem, bet ar demokrātisku sadziedāšanos un dāvaniņām.