Menu
 

Guntis Kalme: Pirmkārt, otrkārt, treškārt. Uzruna 14.jūnijā Okupācijas muzejā

  • Autors:  Guntis Kalme
Foto - LETA Foto - LETA

Sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds visās tavās mūža dienās. Un dari to zināmu saviem bērniem un saviem bērnu bērniem (5 Mozus 4, 9).

Tas nozīmē:

Pirmkārt, atmiņa, fakti, pieredze,

Otrkārt, sapratne par notikušā kopsakarībām,

Treškārt, gūtā vēstures mācība, kas jāsniedz tālāk – nākamajām paaudzēm.

Atmiņa, fakti, pieredze

Mēs esam tas, ko atceramies. Mūsu pašapziņa, pašcieņa un identitāte veidojas no mūsu atmiņas. “Sibīrijas bērnu” fonds jau daudzus gadus organizē braucienus uz mūsu tautiešu izsūtīšanas vietām, lai gūtu jaunas ziņas, satiktu tur palikušos un atvestu cilvēkstāstus, uzņemtu un demonstrētu dokumentālas filmas. Braucēju skaits un interese par braucieniem aizvien pieaug.

Kamēr vien gribēsim būt cilvēki, tikmēr mums būs svarīgi, kas un kāpēc ir noticis ar mūsu valsts pilsoņiem 1941. gada 14. jūnija deportācijā.

Sapratne par notikušo

Ģeopolitiski esam līdzāsĻaunuma impērijai”. Tā pēc pašu krievu vēsturnieka Igora Buņiča (1937-2000) atzinuma grāmatā “500 gadu karš Krievijā” no laika gala ir varējusi pastāvēt tikai valsts varai nemitīgi karojot pašai pret savu tautu. Lai cars noturētos pie varas, viņam jābūt varmācīgam un brutālam, citādi tiks uzskatīts par vāju un tiks nosviests no troņa. Tā tas arī notika ar Nikolaju II, par jauno caru topot Ļeņinam un vēlāk Staļinam. Visa valdnieka uzmanība paiet šai karā. Ir jānovērš tautas uzmanība no tā, ka vara neprot un negrib saimniekot. Nemitīgi jāizdomā iekšējie un ārējie ienaidnieki, pret kuriem jācīnās.

Tad vēl “jāpalīdz” kādai no kaimiņvalstu tautām, atbrīvojot to no brīvības, īpašuma, zemes un dzīvības. Tāpēc ir nemitīgs karš. Tam ir vajadzīgi karavīri, ieroči un lēts darbaspēks – tauta, kas tīši tiek turēta nabadzībā un barota ar propagandu, bailēm un stučīšanu. Vēl ir vajadzīgi vergi, daudz vergu. Par tādiem var pārvērst savējos – nepaklausīgos vai arī iekaroto zemju iedzīvotājus. Bet vergi tiek ātri nolietoti un karavīri izkauti masās, tāpēc tie ir aizvien vajadzīgi jauni un jauni. Šī kanibāliskā impērija neprot, negrib un nespēj pastāvēt savādāk.

Vēsture liecina, ka diemžēl Krievija jau no tās pirmā cara Ivana III (1440-1505) laikiem, ir agresija, iekarojumi, citu tautu pakļaušana, savas tautas apspiešana, un tās uzrīdīšana citām. Kā teica krievu dzejnieks Fjodors Tjutčevs (1803-1873), “Krievijas vēsture līdz Pēterim I ir aizlūgums par mirušajiem, pēc viņa – kriminālā hronika”.

Lai kā mēs vēlētos redzēt ko citu, diemžēl dzīves īstenība mūs atgriež realitātē. PSRS kā Krievijas IV impērija 1941. gada 14. jūnijā tikai izvirda kārtējo ļaunuma devu. Ne spontānu, bet sistēmisku.

Jo PSRS kopš sākuma ir bijusi teroristiska valsts savu pilsoņu ne vien masveida, bet arī plānveidīgai iznīcināšanai. Komunisms un terors ir neatdalāmi. Cilvēki tika iznīcināti mērķtiecīgi un pēc plāna.

Komunisms bija utopija, kas pati nevarēja īstenoties. Nācās lietot ārkārtēju varmācību, miljonus iedzenot nabadzībā un postā, simtus tūkstošus iznīcinot fiziski. Katrs desmitais šajā “laimes zemē” bija ieslodzītais vai izsūtītais. Līdz 1939. gadam režīms uz Sibīriju bija deportējis jau 4,7 miljonus “tautas ienaidnieku”. 17 tautas tika izsūtītas pilnīgi, 48 – daļēji. Kad tas tika veikts, ar jauno kārtību vajadzēja aplaimot kaimiņus.

Deportācijas uzdevumi bija:

- iebiedēt okupētās tautas. Varas terors bija sabiedrības saistviela: sit savējos, lai svešie baidās!

- tā kā 1941. gada jūlija sākumā PSRS pati gatavojās uzbrukt Vācijai, vajadzēja iztīrīt savu aizmuguri no “sociāli bīstamiem elementiem”,

- iegūt jaunu vergu darbaspēku.

Lasot izsūtīto atmiņas, krīt acīs, ka viss izsūtījuma dzīves apraksts ir tikai ciešamajā kārtā: “Mums paziņoja, ka mūs izsūta uz Sibīriju uz mūžu, mūs iekrāva, izkrāva, aizveda, lika strādāt, cietām badu”. Runa kā par priekšmetiem. Deportētā Beatrise Lielā (1931-2020) to raksturoja, sakot: “Mēs nebijām cilvēki”. Tiešām, tā nebija dzīve, bet gan verdzība.

Gūtā vēstures mācība

Arhibīskaps Jānis Vanags reiz sacīja: Es patiesi apbrīnoju ebreju tautu par tās spēju likt pasaulei rēķināties ar savu cieņu, jūtām un interesēm. No viņiem var un vajag daudz mācīties.

Patiesi, varam mācīties no ebrejiem. Viņi zina, ka Dieva iedibinātā, veidotā, uzturētā kārtība un taisnība ir jāuztur visiem spēkiem. Tāpēc viņi aktīvi meklē un tiesā holokaustā vainīgos vēl gadu desmitus pēc notikušā. Proti, viņi ar milzu spēkiem cenšas uzturēt vēsturisko taisnīgumu tā, kā viņi to saprot.

Vai varam iedomāt Jeruzālemē nacistu pieminekli, kas slavinātu viņu noziegumus? Kāpēc tad Pārdaugavā joprojām atrodas mūsu tautas benžu piemineklis? Tas joprojām šķeļ mūsu sabiedrību. Kāpēc tautas slepkavas V.Lāča piemineklis I Meža kapos joprojām sedz skatu uz J.Čaksti? Atbrīvot skatu uz mūsu pirmo prezidentu būtu laba dāvana Latvijas 101. gadadienā, vai ne?

Ebreji meklē, atrod, tiesā, bet mēs? Viņus respektē visā pasaulē. Bet mūs?

Meklējot un tiesājot slepkavas – tiek apliecināts, ka pasaulē ir taisnīgums un ka labajam ir vara un autoritāte tiesāt. Pret noziegumiem, kuriem nav noilguma, nav arī noilguma mūsu pienākumam tos izmeklēt un vainīgos tiesāt. Tā tiek apliecināta mūsu piederība Dieva iedibinātajai kārtībai, kurā valda likumība un taisnīgums.

Nevēršanās pret noziegumu nozīmē padevīgi gaidīt nākamo ļaunuma izpausmi un nākamos upurus. Iepriekšējā paaudze kā savu vēsturisko uzdevumu redz brīdināt nākamo no briesmām, ko paši pieredzējuši, bet jaunie vēl nespēj atpazīt. Tāpēc ne velti fundamentālajam divsējumu Sibīrijas bērnu cilvēkstāstu apkopojumam ir apakšvirsraksts “Mums tas bija jāizstāsta”.

Draudošās briesmas cilvēcībai katrai paaudzei aizvien ir jāatpazīst un jāapkaro; ja to nedarīs, tad paši kļūs par upuriem.

Ja netiek pārmantota šī pieredze, secinājumi un vēstures mācība, tad arī nerodas motivācija sargāt savas vērtības. Tad parādās naivi liberālais Ēdenes sindroms – vēlme diskutēt ar sātanu, tā vietā, lai triektu to prom.

Vēsture var atkārtoties, jo diemžēl ļaunums no cilvēces kā grēcīgām būtnēm neizzūd, tikai maina savu izpausmi, top viltīgāks. Tāpēc aizvien ir jautājums – ko darīt?

Komunistu vara pret mums izturējās kā pret demogrāfisko materiālu, naidīgu statistiku, toreiz pavēlot no Latvijas izsūtīt 10 000 ģimeņu. Tas vienlaikus nozīmēja pakļaut viņus arī aizmirstībai, t.i., atcilvēciskot, depersonalizēt viņus.

Tāpēc mūsu cilvēciskais uzdevums ir – meklēt, atrast, apzināt, pētīt, popularizēt centienus to darīt, modināt cilvēku sirdsapziņas. Atvest atpakaļ no izsūtījuma vietām – kaut atmiņas, iespaidus, cilvēkstāstus, apzinātos likteņus, dzīves gājumus. Un tur, Krievijā, liecināt par tur notikušo. Fonds “Sibīrijas bērni” to ir darījis jau gadiem.

Atcerēsimies profesora Heinriha Stroda (1925-2012) brīdinājumu: “Ja aizmirsīsim mūsu tautas mocības un nāvi Sibīrijā, mēs zaudēsim garīgo pamatvērtību un kļūsim par ivaniem, kuri neatceras savu cilmi.”

Tātad:

Pirmkārt, atmiņa, fakti, pieredze,

Otrkārt, sapratne par notikušā kopsakarībām,

Treškārt, gūtā vēstures mācība, kas jāsniedz tālāk – nākamajām paaudzēm.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.