Pāvils Brūvers. Turēsim svētu mūsu tautas mocekļu piemiņu Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, bīskaps emeritus
Foto - arhīvs
Šajā skaistajā, ziediem pilnajā vasaras mēnesī mēs pieminam divas drūmas un augstākajā mērā traģiskas dienas: 1940. gada 17. jūniju – Latvijas okupācijas dienu – un 1941. gada 14. jūniju – Latvijas iedzīvotāju masveida izvešanas dienu.
1940.gada 17. jūnijā pēc Krievijas valdības ultimāta Latvijā ienāca padomju karaspēks un visa noteikšana nonāca PSRS pilnvarotā Latvijā Andreja Višinska rokās. Kopš tā brīža neatkarīgā Latvija faktiski beidza pastāvēt, lai arī no starptautisko tiesību viedokļa visu okupācijas laiku tā turpināja pastāvēt de iure. Latviju atzina vairāk nekā 50 pasaules valstis, un šo prasību aizvien uzturēja spēkā Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Londonā, Vašingtonā un arī lielā trimdinieku saime visā plašajā pasaulē.
Padomju valdības plānos Latvijā jau pirms okupācijas bija paredzēta vismaz simttūkstošu Latvijas iedzīvotāju deportēšana uz attālākajiem Krievijas apgabaliem. Šī vērienīgā operācija tika ilgi gatavota, sastādīti izvedamo saraksti, un 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju tā sākās – no savām gultām tika izrauti aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju, galvenokārt inteliģence, uzņēmēji, policisti, karavīri, aizsargi, garīdznieki un viņu ģimenes.
Būtībā tie bija centieni nocirst tautas galvu. 100 000 iedzīvotāju izvešanu tomēr neizdevās īstenot nacistiskās Vācijas iebrukuma dēļ. Tobrīd vācu karavīru ierašanos Latvijā ļaudis uztvēra kā atbrīvošanu, bet pavisam drīz nācās aptvert, ka arī vāciešus neinteresē ne mūsu tautas labklājība, ne brīvība. Viņiem bija vajadzīga mūsu zeme.
Tādi ir īsumā to dienu notikumi, kas pamatoti gan ar vēsturiskiem dokumentiem, gan ar ļaužu atmiņām. Mums ir bijusi iespēja iepazīties ar daudzām liecībām, esam dzirdējuši daudz sirdi plosošu stāstu par izvesto likteņiem, ir sarakstītas grāmatas, uzņemtas filmas, un tomēr aizvien no jauna gan personīgās sarunās, gan sociālajos tīklos varam sastapties ar absolūtu neizpratni par tā laika notikumiem un to nozīmi.
Joprojām mūsu vidū ir ļaudis, kas apgalvo, ka Latvijas okupācija neesot notikusi, Latvija Padomju Savienībā esot iestājusies brīvprātīgi. Neesot arī ko sūroties par 1941. un 1949. gada izvešanām, jo tajās mēs esot zaudējuši mazāk cilvēku nekā mūsdienās, kad Latvijas valdības it kā prettautiskās rīcības dēļ mūsu tautai zuduši vairāki simti tūkstoši cilvēku.
Jā, daudzi iedzīvotāji dažādu iemeslu dēļ Latviju ir atstājuši, bet mēs nevaram teikt, ka viņi mums būtu zuduši. Viņi ir dzīvi, viņi uztur dzīvas saites ar dzimteni, kopj latviešu kultūru un lielākā vai mazākā mērā finansiāli atbalsta savus tuviniekus Latvijā. Vidēji viņu dzīves līmenis ir augstāks nekā te. Kā gan to var salīdzināt ar necilvēcīgajām izvešanām lopu vagonos un neiedomājami skarbajiem dzīves apstākļiem nometinājuma un ieslodzījuma vietās Krievijā?
Kādreizējais Helsinku grupas loceklis Edmunds Cirvelis, kurš 10 gadus pavadījis Sibīrijā, 1987. gada 14. jūnijā Rīgā, pieminot deportāciju upurus, teica: “Esmu pilnvarots runāt to tautiešu vārdā, kas jau sen nespēj to paši. Nospiedošam vairākumam, ja ne visiem, nebija nekādu pārkāpumu un vainas pret savu tautu un dzimteni. Gandrīz katram no viņiem mirstot uz lūpām bija izteikts pārsteigums par ļauno netaisnīgo pārspēku, kas lika tiem izdzist neviesmīlīgajā svešatnē. Nespēkā čukstot, lūpas pauda ļaunā nosodījumu.”
Šie Sibīrijā nomocītie ļaudis patiesi ir mūsu tautas mocekļi, un es ar nepacietību gaidu, ka par viņu piemiņas zaimošanu vainīgie tiks saukti pie atbildības, līdzīgi kā Vācijā tiek saukti pie atbildības par holokausta noliegšanu. Tā nebūtu ne domas, ne arī vārda brīvības apspiešana, bet gan likumīga vēršanās pret klajas nepatiesības izplatīšanu, pret varmācības, cilvēku spīdzināšanu un slepkavību attaisnošanu. Pamats šādām prāvām ir vairāk nekā pietiekams.