Reliģija un sabiedrība divos laikmetos jeb Vēstures (un ne tikai) vēsma versmainam vasaras vakaram (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Otrā daļa: Reliģiska laikmeta reliģiski cilvēki – Reformācijas laiks

Ar kristietību Eiropā (vēstures gaitā – arī tālāk pasaulē) ienāca izpratne par žēlastību kā tikumu, kas ir īpaši svarīgi sabiedrības vājākajiem un neaizsargātākajiem locekļiem, un cilvēka vērtību, kas rezultējās cilvēktiesībās. Baznīcas vēstures notikumu apskats rādīja kāpumus un kritumus, un Reformācijā iegūtās lietas bagātinājās, un te pie “vainas” ir arī triptiha pirmajā daļā minētais, proti, 1530. gada 25. jūnijā pasaules superlielvalsts – Vācu nācijas Svētās Romas impērijas – parlamentā nolasītais kristīgais dokuments “Augsburgas ticības apliecība”. Tomēr šis tolaik nozīmīgais dokuments nepastāv pats par sevi, bet ir 16. gadsimta Reformācijas laika sastāvdaļa. Šis laiks pats par sevi ir atkārtošanas vērts un ļoti interesants mums, mūsu zemē, un arī plašākā kontekstā, tāpēc par to nedaudz sīkāk.

Reformācija nesākās kā plānota un mērķtiecīga baznīcas teoloģiski politiska kustība (vārdu spēlē – formācija). Tā bija daudzu, diezgan haotisku viduslaiku kristīgās baznīcas problēmu (de-formāciju) risināšanas vēlmju kopums (re-formācija), kurš plūda un attīstījās kā dažādu notikumu savstarpēja mijiedarbība.

Kā par Reformāciju zinām no skolas vēstures mācību grāmatas, 1517. gada rudenī plašākai sabiedrībai nezināms mūsdienu Vācijas vidienes Vitenbergas pilsētas universitātes profesors, vietējā klostera mūks un draudzes mācītājs Dr. Mārtiņš Luters ar dokumentu “95 tēzes” aicināja diskutēt par vienu no Bībelē nebalstītām baznīcas praksēm – grēku atlaišanas jeb indulgenču tirdzniecību. Kā akadēmisks raksts, tas kaut ko apgalvo, kaut ko noliedz un ārpus universitātes un varbūt baznīcas sienām nevarēja izraisīt plašāku interesi. Taču notika kaut kas pilnīgi negaidīts.

“95 tēzes” kļuva ārkārtīgi populāras un padarīja to autoru zināmu visā tā laika kristīgajā pasaulē. Protams, vairākums nesaprata Lutera patiesos jautājumus un nepiekrita viņa piedāvātajām atbildēm, bet plūda līdzi straumei. Diskusijās ātri noskaidrojās, kurš ir par un kurš ir pret. Ja šīs tēzes būtu palikušas akadēmiskās vides ietvaros, neviens gailis tām pakaļ nedziedātu, bet sabiedrības ārkārtējā interese spieda uz tām reaģēt arvien augstākiem baznīcas un politiskajos slāņiem.

Un tā 1521. gada aprīlī Mārtiņam Luteram bija jāstājas Vormsas pilsētā sanākušā Vācu nācijas Svētās Romas impērijas parlamenta priekšā ar paskaidrojumu par savu darbību. Kaut kas tāds nebija noticis jau sen – politiskās varas pašos augstākajos lokos tika izskatīta kristietības problemātika. Patiesībā paskaidrojumus no Lutera neviens negaidīja, viņam vienkārši pieprasīja aizvērties. Kā vienmēr, tā vietā, lai risinātu problēmu, visvieglāk ir apklusināt trauksmes cēlēju. Luters atbildēja ar slavenajiem vārdiem: “Ja mani nepārliecina ar skaidras Bībeles mācības un cilvēka saprātā balstītiem argumentiem, es nepārstāšu runāt. Te es stāvu un citādi nevaru. Lai Dievs man palīdz! Āmen!”

Šie vārdi un nostāja bija līdzīga senās baznīcas kristiešu liecībai un pasaules kultūrā ienesa viena cilvēka nostāšanos pret sistēmu. Lutera dzīvē ienāca unikāla pieredze – pirmkristīgās draudzes trauksmainais pastāvēšanas vai nāves jautājums. Ar Lutera varonību Rietumu kristietība ieguva kādu vaibstu – tā kļuva atšķirīga no tik daudziem citiem kultūru un civilizāciju pastāvēšanas modeļiem. Un te pat nav runa par piekrišanu Luteram vai ne – patiesība ir patiesība neatkarīgi no tās atbalstītāju skaita. Aizsākās individuālas atbildības laikmets. Viens nostājās pret visu pasauli. Individuālisms gan nereti pārsniedz jebkādas saprāta robežas, bet ir brīži, kad jāpastāv par taisnību, un šo mācību mūsdienu kultūrai sniedza Luters.

Līdz triptiha garās pirmās skices noslēgumam palicis svarīgs tilts – starp Luteru un viņa uzstāšanos Vormsā un Augsburgas ticības apliecību. Gandrīz dekāde starp abiem notikumiem pasaules vēsturē parasti nav nekas, bet šajā konkrētajā laikā tas bija ļoti daudz. Reformācijas kustība neapstājās 1521. gadā, bet paplašinājās gan ar atbalstītājiem, gan arī noraidītājiem, turklāt – jo vairāk cilvēku iesaistījās, jo dažādāka visa šī kustība kļuva. Īstenībā to pat vairs nevarēja saukt par kustību, jo visā baznīcā bija tik dažādas nostājas, ka ir grūti runāt – par vai pret. Šī dekāde pašam Luteram un viņa atbalstītājiem iemācīja ļoti daudz, bet galvenais – nepietiek pateikt tikai kritisku vārdu, daudz svarīgāk ir pateikt pozitīvus apliecības vārdus.

1530.gada 25. jūnijā Augsburgā tika pateikts apliecinošais vārds. No jukām noformulējās vārdi un teikumi, kas saturēja kaut ko ļoti nozīmīgu tolaik un šodien, Eiropai un tālu aiz tās robežām. Tā ir apliecība par vērtību sākumpunktu – Dievu, par cilvēka stāvokli Dieva priekšā, par grēku un par Dieva dāvanu Jēzū Kristū, par svarīgāko baznīcā un pat par sabiedriskās dzīves aspektiem. Šajā apliecībā pasacīto arvien ir vērts palasīt, lai atrastu kaut ko nozīmīgu šim laikam un tā problemātikai.

Līdzās pašam dokumentam interesanti ir tas, ka 1521. gadā Mārtiņš Luters par ticību savas lielvalsts parlamentā runāja viens, 1530. gadā Augsburgā par ticību šajā pašā parlamentā runāja daudzi. Bija izdīguši pirmie jaunā laika ziedi.

Otrā skice, īsāka par pirmo, ir par kādu vīru, kurš bija gan karavīrs, gan arī garīdznieks, – par Ignāciju no Lojolas, mirušu 1556. gada 31. jūlijā. Arī viņš ir ļoti nozīmīgs Reformācijas laika cilvēks, kuru pierēķina pretreformācijai jeb kontrreformācijai.

Ignācijs bija spāņu aristokrātu dzimtas pārstāvis ar bruņniecības ideāliem. Viņš sāka kā karavīrs, bet ievainojums pielika punktu karavīra karjerai. Jau atveseļošanās laikā Ignācijs piedzīvoja ievērojamu garīgu satricinājumu, kas viņu pārvērta par dedzīgu kristīgās ticības aizstāvi. Ignācijs ceļoja uz Palestīnu un mācījās universitātē Parīzē. Viņa darbība un aktivitāte pulcināja pirmos sekotājus, kuri ar pāvesta atbalstu izveidoja Jēzus sabiedrību jeb Jezuītu ordeni. Viņa atbalstītāji un oponenti var mācīties no Ignācija mērķtiecību un centību.

Mūsdienās uzsver, ka viņš nav vērsies pret Reformāciju, un pie tā arī paliksim, jo šā raksta ietvaros mums ir interesanti tas, ka viņš, līdzīgi Mārtiņam Luteram, spēja sevi pakļaut daudziem riskiem un iespējamām ciešanām, lai kalpotu Dievam, kaut arī – citādi.

Manuprāt, te ir svarīgi ieskicēt divas nozīmīgas lietas. Pirmā – paša Ignācija uzskatu sistēma, otrā – soļi, kurus Ignācija dibinātā Jēzus biedrība spēra Reformācijas kontekstā. Līdzīgi Mārtiņam Luteram, Ignācija dzīvē liela nozīme bija kādam īpašam notikumam. Ja Luteram tas bija zibens spēriens tuvumā esošā kokā, tad Lojolam tā bija atklāsme. Pretēji Luteram, Ignācijs nebija vispirms izgājis klostera pieredzi, viņš to uzsāka vēlāk. Vai tā bija ticības nobrieduma zīme? Ir pilnīgi skaidrs, ka Luters, konfrontēts ar Bībeles un baznīcas prakses pretrunu, par pamatu izvēlējās Bībeli, kamēr Ignācijs, kuram teoloģijas studiju laikā pilnīgi noteikti bija iespēja iepazīties ar Bībeles mācību, palika viduslaiku uzskatu jucekļa varā. Turklāt šķiet, ka dominējošais bija ne vien dažādu viduslaiku tradīciju kokteilis, bet gan bezierunu pakļāvība pāvestam.

Te Ignācijs pat nesekoja visai viduslaiku tradīcijai, jo viduslaikos izvairījās no autoritātes izšķiršanas starp pāvestu un Bībeli. Iespējams, bruņinieka ideālu mudināts, Ignācijs lielu vērību pievērsa Marijai, Jēzus Kristus mātei. Pāvesta kā neapšaubāma vadītāja pieņemšanā un Marijas nekritiskā pielūgsmē Ignācijs bija ļoti saskanīgs ar aktivitātēm pret Reformāciju, pat ja viņš personīgi nav izteicies vai darbojies pret to. Protams, viņa aktivitātes reliģiskajā telpā ir pārpilnas misticisma un sajūsminātības, lai par to baudītu interesi šodien.

Nedaudz cits stāsts ir par Ignācija dibināto kustību. Ignācija izveidoti un viņa tuvāko sekotāju tālāk formēti, jezuīti kļuva par visaktīvākajiem Reformācijas apkarotājiem. Protams, jezuītu kritiķi pašas Romas baznīcas ietvaros, īpaši dominikāņi, ļoti labprāt norāda, ka ar visu aktivitāti un lielajiem panākumiem jezuītu mērķis tā arī netika sasniegts, jo Reformācijas ietekmē nostiprinājušās konfesijas arvien ir aktīvas un izplešas, kamēr dominikāņu dibināšanas mērķis – katariešu kustība Francijā – nav īsti vairs atkopusies vai ieguvusi kaut cik necik lielu ietekmi. Un tomēr jezuīti ir iegājuši vēsturē ne tikai ar savu dedzību un kristīgo aktivitāti Indijā un Ķīnā, tolaik misijas vēl neaizsniegtās teritorijās, bet ar reizēm gana apšaubāmu politisko darbību ar vienu vienīgu mērķi – atkarot pāvesta pakļautībai teritorijas, kuras bija atgriezušās pie Bībeles un senbaznīcas apliecības ceļa.

Augsburgā nolasītā ticības apliecība bija zināmas lietu kārtības nomaiņas lieciniece. Kustību kristietības atjaunošanai – baznīcas meklējumus atgriezies pie kristietības pamatiem – bija sākusi Reformācija vien nieka desmit gadus iepriekš. Tagad par kristīgo ticību runāja valstis un valdības. Ignācijs no Lojolas bija kaismīgs sava ceļa gājējs, kurš arī daudz pūlējās ticības lietu sakārtošanā. Viņš nesamierinājās ar vienaldzību, viņš meklēja ceļus, kā īstenot savu reliģisko pārliecību, viņš deva paraugu un atstāja nozīmīgu piemēru. Var diskutēt par viņa izvēlēm, bet ir apbrīnojama viņa darbība.

Ignācijam izdevās sasniegt lielus panākumus. Viņš, līdzīgi Luteram, ļoti novērtēja izglītību un tā sasniedza lielus panākumus. Makjavelliskā politika ir cits jautājums. Šī laikmeta ievērojamākais ieguvums indivīdam ir pastāvēšana patiesībā, un to darīja Dr. Mārtiņš Luters un savā veidā arī Ignācijs no Lojolas. Protams, vērtējot Luteru un Lojolu kā pastāvošus par patiesību, es paturu prātā, ka viņi katrs tomēr redzēja savu patiesību – Luteram tā bija Bībeles un Dieva dotā prāta patiesība, Lojolam – viduslaiku mācību un prakšu sajaukums. Sabiedrība ar šo indivīda uzvaru iemācījās veidoties kā atbildīgu indivīdu kopums.

Rakstu sērijas pirmo daļu lasiet šeit. Noslēgums sekos.