Menu
 

Reliģija un sabiedrība divos laikmetos jeb Vēstures (un ne tikai) vēsma versmainam vasaras vakaram (3.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš, Dr. theol.
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Triptiha, t. i., trīsdaļīga mākslas darba jeb šajā gadījumā raksta, pirmajās divās daļās ieskatījāmies kristietības attīstības vēsturē, izsekojām tās lielākajam pienesumam jau no vissenākajiem laikiem – žēlastības izpratnei un cilvēktiesībām –, kā arī Reformācijas devumam – piemēram, drosmei pastāvēt par patiesību, pat ja visa pasaule iebilst, un atbildībai kā sabiedrības pastāvēšanas ļoti nozīmīgam elementam.

Šie ieguvumi deva indivīdam un sabiedrībai labus un noderīgus rezultātus visā kristietības vēstures laikā. Tad visa sabiedrība bija kristīga – cilvēki sekoja Dieva atklāsmei Bībelē, saņēma apžēlošanas vēsti ikdienā un praksē tai sekoja. Šobrīd mūsu sabiedrība vairs nav kristīga, un tiek uzskatīts, ka Eiropa piedzīvo visu laiku sekulārāko jeb no jebkādām reliģiskām ietekmēm brīvāko laikmetu. Cik tas ir tiesa? Cik tas ir labi, ja tā vispār var vērtēt?

Trešā daļa: Nereliģiskā laikmeta reliģiskais cilvēks

Vairs tikai retā Eiropas un kopumā pat visas Rietumu civilizācijas valstī ir ar valsti tieši saistīta kristīgas ticības konfesija vai nekristīga reliģija. Lielākoties pastāv pašsaprotamība par valsts un reliģijas šķirtību. Tātad «uz papīra» Eiropa ir sekulāra.

Vēsturiski tiek diskutēts par pašu valsts un reliģijas šķirtību. Vai šī šķirtība tiešām tika ieviesta ar tās šodien visvairāk izmanto nolūku – klusināt vai pavisam noliegt tiesības reliģijai piedalīties vispārējā sabiedrības sarunā? Pretējās nostājas pārstāvji uzsver, ka reliģijas un valsts šķirtības formulējums ir lietots tāpēc, lai pārtrauktu kristīgās ticības vai citas reliģijas kalpināšanu no valsts puses. Bet – vai mūsdienās tas kādu vairs interesē?

Tātad šodien cilvēks Eiropā ir mazāk kristīgs, vismaz ar nosodījumu baznīcas tiek ierobežotas to publiskajā izteiksmē un sabiedrība kopumā arvien mazāk zina par organizēto reliģiju. Piemēram, mākslas studiju programmas, kad ir runa par Eiropas mākslas vēsturi, ir spiestas ieviest ievadus kristietībā, jo reflektantu vājās zināšanas kristietībā neļauj orientēties mākslas šedevros. Protams, nav iespējams vērtēt kategorijās “labāk” vai “sliktāk”, bet zināmi secinājumi var formēties.

Tomēr ir vietā jautājums – vai cilvēks ir mazāk reliģiozs? Daudziem par pārsteigumu, atbilde nav tik vienkārša.

Tas, ka baznīcu (un citu reliģisku iestāžu) apmeklējums ir dramatiski krities, dievnami tiek slēgti un iztirgoti, draudzes apvienotas un likvidētas, ir fakts. Tomēr ne jau tikai organizētā reliģijā izpaužas cilvēku reliģiozitāte, jo to veidojošie komponenti ir labi vērojami ārpus šīm reliģijām – piemēram, dzīves jēgas meklējumi, regulāru rituālu prakse un konkrētu vērtību kritēriju klātesamība. Saprotams, ka savu izpausmi šāda reliģiozitāte vispilnīgāk rod tieši organizētā reliģijā. Bet, ja cilvēkam nav iespēju šo īpašību izpaust organizētā reliģijā, tad viņa reliģiozitāte izpaužas citās dzīves sfērās.

Lai arī cik maz cilvēks būtu saistīts ar baznīcu, viņam ir atbilde uz jautājumu par dzīvību un nāvi (kristietības pamatjautājums), un, pat vārdos nedefinēts, tas izpaužas cilvēka praktiski pieņemtajos lēmumos. Piemēram, paužot savu uzskatu par abortu, cilvēks formulē spriedumu par dzīvību un nāvi; savu prioritāšu sarakstā augstāk par visu citu ievietojot, piemēram, obligātu sporta vai kultūras pasākuma apmeklējumu, arī tas ir cilvēka izvēļu jautājums; kad cilvēks meklē iekšēju mieru un savas garīgās pasaules harmoniju, arī tas ir reliģisks jautājums. Citiem vārdiem sakot, cilvēks var sev iegalvot, ka reliģiozitātei nav nozīmes viņa dzīvē, bet tādā gadījumā viņš maldina gan pats sevi, gan citus.

Un nav jau tālu jāmeklē – laikā, kad tik daudzi pakārto savu dzīvi regulāram lielveikalu apmeklējumam vai populāru zīmolu preču medībām (piemēram, arvien seko līdzi tam, lai viņam būtu jaunākais attiecīgā zīmola tālrunis vai cits prieciņš), arī tā ir reliģiska dedzība.

Un tieši tāda ir triptiha trešā aina, kurā aplūkosim mūsdienu reliģiozitāti, kas ir ne mazāk intensīva, bet vērsta citā virzienā.

Šai mūsdienu nereliģiskajai reliģiozitātei gan ir draudīga blakne, un tā ir pārāk bīstami vērsta uz sevi un savu labumu. Proti, ja iepriekšējās paaudzes, uzsūkušas sevī reliģiskus vai pat sekulāri ideoloģiskus mērķus, spēja skaidri saprast ārpus sevis paša esošu bagātību, kaut ko, kam var un vajag pašuzupurēt savu darbu, varbūt pat veselību un dzīvību, tad šodienas reliģiozie cilvēki ir vērsti uz sevi un viņiem ir ļoti grūti saskatīt kaut ko aiz un pāri, kaut ko, kā dēļ ir vērts ziedoties. It kā labi iecerētais labklājības sabiedrības princips arī nav īsti palīdzošs, jo, kad visa sabiedrība ir vērsta uz katra indivīda dzīves kvalitātes uzlabošanu, tad labie un apzinīgie var saskarties (un arī saskaras) ar šādu sabiedrības vēlmes ļaunprātīgu izmantojumu. Piemēram, kāds beļģis man lielījās, ka ir iemācījies apiet savas tiesiskās valsts nodokļu sistēmu un gadiem ir izvairījies no nodokļu nomaksas.

Tieši tāpat kā triptiha pirmajās divās ainās aprakstītās ticīgo aktivitātes, varam vērot mūsdienu nereliģisko cilvēku reliģiozitātes reliģiskas aktivitātes. Piemēram, liela loma mūsdienu cilvēka dzīvē ir tādiem ar senu reliģiju idejām attālināti saistītiem elementiem kā astroloģija. Pirms trim dekādēm par tagad it visiem zināmajiem zodiakiem un horoskopiem zināja retais. Šo lietu praktizētāji var taisnoties, kā vēlas, bet, ja viņu ikdienā ir svarīgi šie aspekti (dažādi lopiņi un zvēri, zvaigžņu stāvokļi utt.), tad viņiem ir zināma reliģiska prakse. Nemaz nerunājot par dažādiem māņticības elementiem – spļaudīšanos, sišanu pie koka utt.

Protams, var iebilst, bet pārspīlēts individuālisms, nevēlme un nespēja redzēt Dievu un savu tuvāko ārpus savām interesēm un sava komforta ir mainījusi iepriekš iegūtās kristīgā laikmeta nozīmīgās lietas. Ja kādreiz ieguvums bija žēlastība, tad tagad žēlastību var pakļaut kritikai kā kāda individualitātes apspiešanu; arī cilvēktiesības, lai arī aizvien ļoti nozīmīgs sabiedrības interešu objekts, arvien biežāk kļūst par vēlmi izcīnīt savu labumu, nevis aktīvi iestāties par kādu citu. Tāpat spēja pastāvēt par savu patiesību ir daudz mazāk fokusēta uz patiesību kā par kaut ko objektīvu, bet gan sevi un savu labumu. Un ko var sagaidīt kā atbildību Dieva, vadītāju un līdzcilvēku priekšā? Kādreiz bija objektīvi kritēriji, bet tagad?

Šā brīža sabiedrības attieksme pret reliģiju atļauj darīt teju vai visu, jo mūsu sabiedrība oficiāli ir šķirta no reliģijas. Kā iepriekš minēts, šādas šķirtības uzsvēršana tomēr nemazina praktizētāju reliģiozitāti. Gluži kā Luters vai Ignācijs Lojola 16. gadsimtā cīnījās par saviem kristīgajiem ieskatiem, tā arī horoskopu piekritēji un praktizētāji čakli pakārto savas aktivitātes astroloģiskajam elementam vai arī sava labuma meklētāji – mūsdienu hedonisma praktizētāji – visu pakārto sev un savam tūlītējam un taustāmam labumam.

Tik daudz par kristietību un sabiedrību, 500 gadu seniem notikumiem un kaut ko pavisam jaunu. Diez vai rakstā varēsit atrast noformulētas atbildes, vairāk argumentus un vērojumus no vispārējiem principiem, kuru precīzāku izvērtējumu un viedokli katrs lasītājs var sniegt no savas perspektīvas.

Raksta pirmās divas daļas lasiet šeit un šeit.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.