Menu
 

Māris Zanders. Covid-19 konteksta agresivitāte ir kaut kas jauns Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders, publicists
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Nepateikšu neko jaunu, apgalvojot, ka cilvēces vēsturē viedokļi par to, kas ir un kas nav pareizs sabiedrības iekārtojums, atšķīrušies un konfliktējuši vienmēr. Pēdējās desmitgadēs parādījies pat īpašs jēdziens, kas latviešu valodā gan skan neveikli, – “kultūrkari”. Varu atgādināt tēmas: minoritāšu (seksuālo, etnisko, reliģisko) vieta, imigrācija, daļēji – klimats.

Tomēr, ja vērtējam aukstasinīgi, reāli šie konflikti ir bijuši starp salīdzinoši nelielām sabiedrības grupām vērtējumu skalas pretējos galos. Regulāri un krāšņi šīs grupas viena otrai veltījušas neglaimojošus apzīmējumus internetā, rīkojušas publiskas protesta akcijas, radot iespaidu par pozīciju nesamierināmību. Tomēr tikpat kā nekad, manuprāt, verbālā agresija vai pat fiziskā vardarbība nav beigusies ar kāda nāvi, arī uzbrukt policijai radikāli noskaņotie pilsoņi ir vairījušies.

Ko mēs redzam kontekstā ar Covid-19 ierobežošanas pasākumiem pasaulē (par laimi – ne Latvijā)? Uzbrukumi sabiedriskā transporta darbiniekiem, pārdevējiem (diemžēl arī ar letālu iznākumu), kuri pieprasījuši ievērot valsts noteiktās prasības – aizsargmasku valkāšanu –, ASV, Francijā u.c. valstīs. Uzbrukumi policijai, kas prasa to pašu, Lielbritānijā, Vācijā, Austrālijā u.c.

Šā teksta ietvaros negrasos iztirzāt, cik pamatoti ir ierobežojumi vai ar koronavīrusu saistītās bailes vispār. Runa ir par to, ka, manuprāt, veidojas jauna – un patiešām nesamierināma – robežšķirtne sabiedrību iekšpusē. Formulēšu citādi: kaut kā neatceros nevienu gadījumu, kad geju tiesību aizstāvis būtu nošāvis savu oponentu vai imigrācijas pretinieks – savējo. No sirds izlamāties, pasludināt pretējo pusi par stulbu un/vai nācijas ienaidnieku – vienmēr gatavi! Siekalas šķīst, rokas, kājas pa gaisu…

Taču Covid-19 konteksta agresivitāte ir kaut kas jauns. Mēs, protams, varam apelēt pie latviešiem it kā piemītošā “skandināviskuma”, tomēr pat sarunu līmenī es ikdienā jūtu, ka veidojas divas nometnes ar pretēju skatījumu uz ierobežojumiem un tos izraisījušo cēloni. Šīs jaunās robežšķirtnes būtiskā iezīme ir tā, ka Covid-19 atšķirībā no agrāko “kultūrkaru” tēmām ir ikvienu skaroša un ikvienam labi saprotama.

Ja es šajā tekstā lietoju jēdzienu “sazvērestības teorijas”, kas sociālajā antropoloģijā principā ir normāls darba jēdziens, tad ir liela atšķirība starp to, vai uz sazvērestības teorijām tendēts indivīds grib pastrīdēties par tēmu “mums slēpj, ka citplanētieši pastāv” vai par tēmu “visas šīs vīrusa histērijas rezultātā es zaudēju darbu”. Nav jāskaidro, ka otrā tēma ir daudz sāpīgāka.

Cilvēks, kurš uzskata sevi par “progresīvi domājošu”, protams, ir gatavs ar putām uz lūpām aizstāvēt nepieciešamību nogāzt arī Brīvības statuju Ņujorkā, tomēr jebkurā gadījumā viņa agresija pret t.s. kovididiotu būs asāka nekā pret “rasistu”, jo kovididiotu viņš uztver kā tiešu apdraudējumu veselībai (nevis uzskatiem). Citiem vārdiem sakot, man ir nelāga sajūta, ka līdz šim pieredzētā aktīvistu grupu savstarpējā plūkšanās ir tikai ziediņi, salīdzinot ar to savstarpējo neiecietību, ko rada pandēmija.

Diemžēl man nav jēdzīga redzējuma par to, kā šo draudu mazināt. Teorētiski “temperatūras” pazemināšana ir kopienu formālo un neformālo viedokļu līderi uzdevums, bet nav pārliecības, ka mūsdienās šādi līderi reāli pastāv. Otra iespēja – varasiestādes kļūst agresīvākas saskarsmē ar ierobežojumu pretiniekiem. Arī neizklausās labi…

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.