Maija Kūle: Cieņa ir dzīve atzīšanas režīmā Apriņķis.lv
- Autors: Guntars Laganovskis, LV portāls
Foto - LETA
Cilvēka cieņai atbilstoša dzīve ir ne tikai fizisko pamatvajadzību apmierināšana, bet arī garīga atzīšana no līdzcilvēku puses, ko spēj nodrošināt darbs, pienākuma apziņa un vēlme attīstīties, kas tikai kopumā sniedz iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā dzīvē, sarunā par sociālā nodrošinājuma atbilstību cilvēka cieņai saka filozofe, profesore Maija Kūle.
– Tiesībsarga vēršanās Satversmes tiesā saistībā ar valsts sociālo pabalstu nepietiekamo apmēru aktualizējusi jēdzienu “cilvēka cieņa” un “cilvēka cieņai atbilstoša dzīve”, kurai, kā jau secinājusi tiesa attiecībā uz pabalstu trūcīgajām personām, tas neatbilst un ir pārskatāms. Vienlaikus normatīvajos aktos nav tieši definēts, kas ir cilvēka cieņa, tai atbilstoša dzīve un kāds apstākļu kopums to spēj nodrošināt. Kādu atbildi te varētu sniegt, raugoties no filozofa pozīcijām?
– Cieņa ir viens no jēdzieniem, kas raksturo cilvēka dzīvi civilizētos apstākļos. Tiesību sistēmā cieņas nodrošinājums ir pamattiesība. Dzīve pilnīgā trūkumā, badā, zem klajas debess ir nolemtība dzīvot mežonības apstākļos. Pirms daudziem gadsimtiem tas nebija retums, arī šodien tā gadās.
Taču modernajā pasaulē, ja neplosās karš vai nerodas cita veida ārkārtas apstākļi, neviena cilvēka dzīve mežonībā netiek uzskatīta par pieļaujamu. Tādēļ daudzu valstu konstitūcijā, arī Latvijas Satversmē, tiek lietots jēdziens “cieņa”, lai vēstītu, ka valsts, proti, nācijas kopīgās dzīves augstākie organizējošie principi, paredz katra cilvēka iespēju dzīvot vēsturiski un kulturāli iespējami normālos apstākļos – iegūt pārtiku, apģērbties, mitināties mājoklī, saņemt medicīnisko palīdzību, gūt izglītību, iekļauties sabiedrībā.
– Vai cilvēka cieņai atbilstoša dzīve būtu iegūstama tikai ar naudu, pabalsta summas palielinājumu?
– Ar cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi nav domāta bagātība vai sabiedrības kopējo labumu izdalīšana, kam pagadās vai visiem (tā sauktā helikoptera nauda), bet gan minimums, lai nodrošinātu galveno – eksistenci bez tām ciešanām, ko rada cilvēcisko pamatvajadzību apmierināšanas trūkums.
Tā ir ne tikai fiziskā izdzīvošana, kad nav jāmirst no bada vai jānosalst, bet arī garīgā atzīšana, tas, ka līdzcilvēki mani pieņem, novērtē un atbalsta. Taču, kad nav apmierinātas pamatvajadzības, nekāda garīgā cieņa neglābs situāciju, sakot, mīļais, pacieties, rītdien labāki būs! Rītdienu tu vari nesagaidīt.
Pilnu interviju ar Maiju Kūli lasiet portālā “Lvportals.lv”.