"Ej projām!" Bet ja nu Batjka neprotas un iet projām netaisās? Ko tad? ^{Apriņķis.lv}

Vispār jau prātam neaptverami, ka tikko it kā pārliecinoši ievēlēts valsts prezidents pret savu tautu norīko spēka struktūras, liek laist darbā ūdensmetējus, gumijas lodes, trokšņa granātas. Acis sūrst, pavērojot TV ekrānā vai telefona lodziņā, kā sit, spārda kājām cilvēkus, aiztur pusaudžus, sievietes, gados vecākus cilvēkus. Tūkstošiem (!) iespundēti cietumu vai izolatoru kamerās, kur tos vārda tiešā nozīmē spīdzina – liek izģērbties, kailiem nakti pavadīt tupus uz ceļiem. Un tas notiek 21. gadsimtā, būtībā visas pasaules acu priekšā!

Labi, pietiek šausmināties. Apbrīnu raisa baltkrievu tauta, tie simttūkstoši, kas iziet ielās, lai miermīlīgi izteiktu protestu kliedzošajām izdarībām un nelikumībām, Aleksandram Lukašenko no jauna tiekot diktatora postenī, kurā viņš sabijis jau 26 gadus un, kā izrādās, allaž netaisnīgā veidā. Tad nu šovasar Baltkrievijā notiek plašākie protesti valsts vēsturē, un to liecinieki esam arī mēs visi. Pārņem savāds aizkustinājums, vērojot šo simtstūkstošu cilvēku Brīvības gājienu. Tajā piedalās ģimenes ar bērniem, ziediem, baltiem baloniem rokās, turklāt smaidīgi, pat priecīgi, nevis īgnuma pilni, kā protestos allaž pieņemts. Jā, tiek skandēts: “Ej projām! Mēs tevi atlaižam! Prasām brīvas vēlēšanas! Esam pret vardarbību!” Viņi, šie drosmīgie simttūkstoši, nebaidās iet pret tanku pavērstajiem stobriem...

Tikmēr Lukašenko ieņēmis galvā un klārē, ka ielās gājēji ir ar nopietnu kriminālo pagātni, narkomāni, dzērāji, sliņķi, kas negrib strādāt un kam ārzemju aģenti par protestēšanu dāsni maksājot. Lai arī kā Batjkam ar saprašanu, vai vispār iespējams nodrošināt finansējumu simtiem tūkstošu iziešanai ielās un spriedzes uzturēšanai nu jau gandrīz pusotra mēneša garumā? Tak Kremļa TV kanāli krieviskā manierē burtiski kliedz, apsūdzot it kā kaut kādus baltkrievu nemiernieku sponsorētājus.

Tā vai citādi, reizumis tomēr pats iegrimstu dziļos prātojumos, kad viena par otru pretrunīgāka ziņa pienāk. Raugi, Eiropas Komisijas prezidente, mūsu Valda Dombrovska tiešā priekšniece Briselē Urzula fon der Leiena vēsta, ka Baltkrievijai piešķiram 53 miljonus eiro iedzīvotāju atbalstam, tūdaļ arī paskaidrojot, ka lauvas tiesa paredzēta koronavīrusa krīzes pārvarēšanai, bet 3 miljoni eiro – represiju upuriem un pilsoniskās sabiedrības atbalstam.

Tikmēr Lukašenko niknuma pilns paziņo, ka licis robežsardzei uzmanīt, lai valstī neienāktu nekāda nauda “nekārtību finansēšanai”. Interesanti, kā nu šamais izšķiros, kuras summas atgriezt Eiropai atpakaļ vai varbūt konfiscēt un kuras tomēr pieņemt kā cēlu sūtījumu baltkrievu glābšanai no postošā vīrusa.

Latvija taču arī atvēlējusi 200 tūkstošus eiro juridiskai, praktiskai, psiholoģiskai un medicīniskai palīdzībai, kā arī neatkarīgu mediju atbalstam Baltkrievijā. Kā pārskaitījumus vai pienesumus skaidrā naudā adresātiem izdalīsim? Neba kādos iepakojumos metīsim pār robežu.

Vispār jau ir ārkārtīgi sarežģīti izšķirties par rīcību gan palīdzības un atbalsta sniedzējiem Baltkrievijas tautai, gan tiem, kas sodus un sankcijas piemēro Lukašenko režīmam. Tādās kā sprukās nonāk arī Latvijas valstsvīri. Nākas iespringt, lai izteiktu atzinību vai nosodījumu, vai dažkārt arī palikt pilnīgā neizpratnē. Taču pārsvarā rodu pārliecību, ka Latvija, Baltijas valstis pašreizējā situācijā dara pietiekami un dara solīdi, lai, vienkāršoti runājot, veicinātu demokrātiju Baltkrievijā. Kaut ko līdzīgu nule paudis Rīgas Stradiņa universitātes profesors, allaž nosvērtais politologs Andris Sprūds.

Ir ko noņemties, lai izsekotu līdz politiķu izteikumiem un saliktu tos pa attiecīgiem plauktiņiem. Uzreiz jāteic, ka Baltkrievijas notikumu sakarā gaužām samulsināja aizsardzības ministrs Artis Pabriks, par kuru parasti esmu augstās domās un uz ilgāku laiku tiku iekļāvis valdībnieku topa trijniekā. Un biju sapiktojies, kad Baltkrievijas tik pārsteidzošo notikumu pašā sākumā rūdītais politisko notikumu apskatnieks Aivars Ozoliņš izdevuma “Ir” lappusēs izsmējīgi tika izteicies, ka mūsu aizsardzības ministram te “stabilitāte” ir svarīgākais, te bažas, ka “Baltkrievija var kļūt par Krievijas provinci” un “mēs nevaram izslēgt bēgļu plūsmas”, te šaubas par Tihanovskas orientāciju un bezpalīdzīga atziņa, ka “lielākā daļa trumpju ir Krievijas rokās”...

Nudien – viss taču primāri aktuāli paliek arī šobaltdien. Tolaik pārmest Pabrikam nenoteiktību?! Turpretī nelāgas sajūtas pārņēma, klausoties aizsardzības ministru pagājušonedēļ Latvijas Radio. Pat neticu, bet tiek pārmests kaimiņiem lietuviešiem, ka, lūk, prezidents Gītans Nausēda ir paudis viedokli sarīkot dialogu starp Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību un Lukašenko režīmu un ka Lietuva ir gatava uzņemties vidutāja lomu. Ja pieņemam, ka mūsu aizsardzības ministram un Lietuvas valsts prezidentam vienkārši ir atšķirīgi viedokļi, lai nu tā arī būtu. Kādam tur pašieceltam ekspertam velti paniku celt. Tomēr nevar arī viegli laist pār galvu viedokļu atšķirības, šajā gadījumā atšķirības ar braļukām un arī plašāk – ar sabiedrotajiem; vismaz aizdomāties nākas pilnā mērā.

Turklāt noticis kāds savāds paradokss: tieši tajā dienā un, šķiet, tajā pašā stundā, kad Pabriks ēterā izklāstīja viedokļus attiecībā uz Baltkrieviju, viņa iepriekš apšaubītā opozīcijas līdere Svetlana Tihanovska visaugstākajā līmenī tika uzņemta Polijā. Tad pat Kremļa TV kanāli jau sacēluši brēku, ka vai pasaules gals klāt, – poļi tiek šaustīti par to, ka vienu pusdullu sievišķi dēvē par Baltkrievijas prezidenti. Hmm... Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs kādā oficiālā reizē Lukašenko nosaucis par Baltkrievijas bijušo prezidentu. Mūsējais Edgars Rinkēvičs dara diplomātiskāk un attiecīgo personāžu sauc vienkārši par Lukašenko. Kas attiecas uz poļiem, viņi cienījamo baltkrievu viešņu uzrunā par pani Tihanovsku un pasniedz īpašu apbalvojumu, apliecinot, ka baltkrieviete simbolizē demokrātijas, brīvības un pašcieņas vērtības, kas ir tuvas arī poļiem.

Kad pēc šo pirmdien Sočos notikušajām četrarpus stundu garajām sarunām Kremļa saimnieks Batjkam grūtajā brīdī apsolījis piešķirt 1,5 miljardus dolāru kredītu, komentāru plūsmā pavīdēja tāda kā asprātība, sak, cik tomēr lēti Lukašenko pārdevis savu valsti. Vai nu gluži par dolāriem, bet situācijas analītiķi tiešām pieļauj Baltkrievijas kā valsts pazušanu un vēsta to atklātā tekstā, pārsvarā šoreiz nosveroties par labu tam, ka Putins to darīs ne militārā, bet “maigā” veidā. Pareģojumi prasa atkal jaunus izvērsumus medijos un ikdienišķās sarunās.

Pieļauju, ka lasītājiem un kaut maķenīt arī žurnālistiem varētu interesēt, ko un kādus Baltkrievijas notikumu atspoguļojumus esmu ierindojis tradicionālajā topa trijniekā. Vispirms tas ir Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis. Jaušams, ka viņš gan agros rītos, gan vēlos vakaros, arī nakts stundas pieķerot klāt, stāv postenī, lai informētu, kas tur darās tai tuvīnajā kaimiņzemē. Un kādas tik intervijas jaudīgais žurnālists dabūjis īstās patiesības meklējumos! Paliec muti vaļā, kad gluži vai neticamā kārtā Lībietis uzracis Lukašenko bijušo sāncensi Andreju Saņņikovu, kurš tik pārliecinoši izklāsta iespējas reformām Baltkrievijā un atļaujas arī pakritizēt Latvijas pozīciju pret Minsku. Jā, itin sulīgi tika izteicies, ka Latvija esot Lukašenko lobijs. Paskarbi. Bet citā reizē Uģis sniedz aizkustinoši lirisku tēlojumu, kā 74 gadus veca vecvecmāmiņa viena ar baltsarkanbalto karogu dodas pretī ūdensmetējiem un džipiem, kas pilni ar bruņotiem vīriem. Lībietis radis pat apzīmējumu “pirmā feministiskā revolūcija” vai “revolūcija ar sievietes seju”, pieļaujot, ka to varētu apzīmēt arī kā revolūciju ar cilvēcisku seju.

Tas gan kontrastē ar Imanta Vīksnes pārdomām “Rīgas Apriņķa Avīzes” 25. augusta numurā ar virsrakstu “Baltkrievija vēl var iztikt bez revolūcijas”. Ja pieņemam revolūciju klasiskā izpratnē ar asinsizliešanu un visādiem postījumiem, tādu varbūt var likt virsrakstu un viss garais kolēģa analītiskais izklāsts ar viedokļu dažādību pelna uzslavu. Tomēr pats sliecos gluži vai uzgavilēt Lībieša mūslaiku revolūcijas apzīmējumam, vienlaikus arī uzsaukt: “Ak, daiļās baltkrievietes! Demonstrācijā visas kā viena baltās kleitās… Lai jums izdodas!” Tomēr palieku arī dziļā satraukumā: ja nu tas Batjka neprotas un iet projām netaisās? Ko tad? Un cik ilgi?

Būdams nelabojams liriķis, varbūt tālab baltkrievu epopejas topā neizraujami esmu iekļāvis it kā necilu “Panorāmas” sižetiņu. Baltkievi Latvijā – tā pašlaik medijos ierasta tēma. Un LTV ekrānā nokļuvusi trausla baltkrievu meitene, vārdā Darja. Pēc studijām Rīgā palikusi Latvijas galvaspilsētā, strādā informācijas tehnoloģiju uzņēmumā un, kā visi baltkrievi, lai kur tie būtu, pastiprināti seko līdzi notikumiem dzimtenē. Rīgas Darja nekādiem izmeklētiem vārdiem vai smalkiem izteicieniem, bet tīri dabiski mēģina pateikt, kā viņa lepojas ar to, ko baltkrievu cilvēki tagad dara un kā viņi dara. Darja neslēpj gandarījumu un tikai pusčukstus izdveš: “Esmu laimīga par to, ko redzu, esmu...” Jā, apraujas pusvārdā, bet vismaz vienam TV skatītājam jau ir miklas acis...

Turpretī ar skaudras un pat ļoti, ļoti skarbas situācijas aprādīšanu īpaši atzīmējamo skaitā iekļuvis kanāla “Rīga TV24” raidījums “Globuss”, kur izklāstījumā par Baltkrieviju klasi tika parādījuši politologs, ilgāku laiku nedzirdētais un neredzētais Krievijas lietu pārzinātājs Kārlis Daukšts, Saeimas deputāts Rihards Kols un krievu žurnālists Igors Vatoļins. Pašam vēl kā atklājums nāca tas, ka Kols mums ir kolosāls politiķis – gudrs, līdz kaulam ieurbies starptautiskajās norisēs, smalks Krievijas un Baltkrievijas norišu analītiķis un vienlaikus korekts izteikumos. Tad nu tandēmā ar Daukštu tikām apgaismoti no visām pusēm. Guvām arī tādu atzinumu, ka no unikālajiem protestiem Baltkrievijā vēl vairāk nekā Lukašenko satraucies ir viens cits, jo apzinās, ka nākamais uz grauda ņemamais būs tieši viņš. Bet kā tas viss var izvērsties un ar ko beigties – scenāriji cits par citu biedējošāki un minējumi, minējumi, minējumi...

Tādējādi vēl jo aktuālāka kļūst vajadzība rast atbildi uz virsrakstā minēto retorisko jautājumu. Protams, atbilde izšķiroši svarīga pašiem baltkrieviem, taču svarīga tā ir arī mums, pie sāna esošajiem, svarīga Eiropai, faktiski – visai pasaulei.