Māris Zanders: Šis būs dīvains budžets Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders, publicists
Foto - arhīvs
2021.gada budžeta projekts šādu apzīmējumu ir pelnījis divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas, šķiet, pirmo reizi parlamentārās Latvijas vēsturē tiks pieņemts, Saeimai strādājot t.s. attālinātā modelī. Teorētiski tas varētu nozīmēt, ka budžeta pieņemšanai jau tā raksturīgās garās debates kļūs vēl garākas, jo (atvainojiet par cinismu) gari un plaši izrunāties, sēžot pie datora ar kādu uzmundrinošu dzērienu pie rokas, ir ērtāk, nekā sēžot Saeimas sēžu zālē TV kameru uzmanītiem.
No šī viedokļa 2021. gada budžeta apspriešana pat varētu sagādāt publikai vairāk jautru brīžu, nekā tas bijis iepriekš. Tomēr var arī gadīties, ka koalīcijas pārstāvji apzināti atturēsies no debatēm, uzskatot, ka strīdēties ar šī Saeimas sasaukuma opozīciju nav vērts. Par šāda scenārija iespējamību liecina jau notikušo attālināto sēžu pieredze, un jāsaka, ka pulciņš opozīcijas pārstāvju, kuri izkopuši ļoti personiski vērstu uzbrukumu stilu, paši ir veicinājuši pozīcijas nevēlēšanos ielaisties sarunās ar opozīciju.
Klasisks piemērs bija 15. oktobra sēde, kurā opozīcijas pārstāvji itin draudzīgi aicināja kolēģus pozīcijā konstruktīvi sadarboties un atbalstīt priekšlikumus par pazeminātu PVN noteiktām preču/pakalpojumu grupām, bet kaut kā pamanījās šos aicinājumus beigt ar aicinājumiem sabiedrībai parakstīties par Saeimas atlaišanu.
Tomēr daudz būtiskāk, ka budžeta projekts tapis pirms epidemioloģiskās situācijas Latvijā pasliktināšanās, un tas ietekmē projektu t.s. kontrolskaitļu novērtēšanu. Proti, sākotnēji man personīgi šķita, ka Latvija nākamgad varētu atļauties nedaudz lielāku budžeta deficītu. Skaidrs, ka ne tādu, kāds būs šogad – aptuveni 7% no IKP –, jo Latvija nav nedz ASV, nedz Japāna, kurām naudas aizdevēji piedod arī deficītu 10% no IKP.
Man šķita, ka pieteikto 3,9% no IKP vietā mēs varētu ekonomikas stimulēšanas nolūkā pieciest arī deficītu 4–4,5% apmērā. Ja 3,9% naudas izteiksmē ir 1,2 miljardi eiro, rēķiniet paši – nemaz nebūtu sīkums. Tomēr, kad izlasīju, ka budžeta projekts veidots (citēju Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieci Jolantu Plūmi), “neņemot vērā Covid-19 otrā viļņa ietekmi”, proti, izmantojot prognozes jūnijā, radās nelāga priekšnojauta, ka man subjektīvi pieņemamie budžeta deficīta apmēri galu galā tādi arī būs.
Drūmu prognožu izteikšana ir diezgan stulba nodarbošanās, tomēr, manuprāt, objektīvi jūnijā amatpersonām patiešām bija pamats kalkulēt ekonomikas izaugsmi nākamgad 5,1% apmērā, savukārt oktobra vidū tas izskatās pārāk labi, lai būtu patiesi. Citiem vārdiem sakot, šis būs dīvains budžets tādā izpratnē, ka jau tā pieņemšanas dienās klusībā ir skaidrs, ka tas vēlāk būs jāmaina.
Ja rodas nepieciešamība budžetu mainīt, piemēram, tādēļ, ka ieņēmumi ir mazāki, nekā ieplānots, – to var darīt vai nu samazinot kādus plānotos izdevumus, vai pieļaujot lielāku deficītu. Trešo variantu – mēģinājumu ieņēmumus palielināt, paaugstinot nodokļus vai ieviešot jaunus, – es uzskatu par mazticamu. Es, rakstot šīs piezīmes 2020. gada oktobrī, uzskatu, ka jēdzīgāk būtu orientēties uz lielāku budžeta deficītu, jo izdevumu samazināšana ekonomikai par labu nenāks.