Ieva Struka. Bārenīte un mātesmeita Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - arhīvs
Arī grāmatām mēdz būt dažādas dzīves gaitas, un tā ne vienmēr ir atkarīga no grāmatas mākslinieka izveidotā vāka vai labas reklāmas kampaņas, – vienkārši vai nu “piedzimsti” īstajā brīdī un īstajā ģimenē, vai arī ne.
Katrs no mums padomājot atradīs sev pazīstamākos piemērus, bet es, izmantojot to, ka šīs rindas top Latvijas valsts svētku reizē, gribu uzrakstīt par kādu tikko iznākušu brīnišķīgu grāmatu, kas “piedzimusi” bez augstām prasībām pret dzīvi un atpazīstamību, – par Lalitas Muižnieces divu stāstu apkopojumu “Pēdas. Melita Rīgā”, ko izdevis apgāds “Mansards”.
Lalita Muižniece ir latviešu literāte, kas uzaugusi Amerikā, bet līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu dzīvo gan savā mītnes zemē, gan Latvijā, bet, tā kā bieži redzama Latvijas teātros, koncertzālēs un literāros sarīkojumos, radījusi sajūtu, ka laika svaru kausi nosvērušies par labu Latvijai.
Viņa pieder ievērojamai latviešu kultūras dzimtai. Viņas tēvs ir žurnālists, rakstnieks un... politiķis, kas kļūst par traģiskās nāves iemeslu, – Jūlijs Lācis. Viņas mamma ir literāte Rūta Skujiņa, bet mammas māsa – dzejniece Austra Skujiņa. Viņas pusmāsas meita ir režisore Māra Ķimele, bet viņas pašas meita Sarma Muižniece-Liepiņa arī ir māksliniece, un šo uzskaitījumu varētu turpināt, tomēr stāsts šoreiz ir par grāmatu.
Abi 20. gadsimta 70.gadu vidū tapušie stāsti ir autobiogrāfiski, tomēr to estētiskā vērtība – izvēlētais stils un valoda – ir ne mazāk būtiska par saturisko. Tajos ir ne tikai Rūtas Skujiņas dienasgrāmatas un Jūlija Lāča vēstuļu fragmenti, bet arī citas atsauces, kas neveido kolāžu, kā varētu domāt, bet tieši otrādi – saliedē tekstu vienotā veselumā.
Lasot grāmatu un noliekot līdzās labākos prozas darbus Latvijā un ārpus tās, redzams, kā attīstījās laikmetīgā latviešu literatūra un cik dziļi tā sakņojas folkloras tekstu tradīcijā. Proti, poētisms un tiešums vienlaikus. Asociatīvi bagātas vārdkopas un īsi teikumi. Sadzīviskas detaļas un dzīves lielie noslēpumi. Un tomēr nedaudz arī par abu stāstu saturu.
“Pēdas” aizved līdz autores bērnībai un dramatiskajiem notikumiem Mežaparka mājā, kad tiek arestēts un uz mūžu aizvests prom tētis. Lalitai ir seši gadi, māsiņai Mārai – trīs. Laikā, kad viena okupācija nomaina otru, tā ir nelaime viņām, bet tas, ka Jūlijs Lācis bija piekritis darboties t.s. 1940.gada marionešu valdībā, šo nelaimi par neviennozīmīgi uztveramu padara cilvēkiem ārpus ģimenes loka.
Šis fakts, kurā nekādi nevar vainot bērnus, tomēr padara viņas par “vainīgajām” pieaugušo acīs ne tikai Latvijā, bet arī trimdā, tādējādi kļūstot par kārtējo 20. gadsimta traumatisko pieredzi, kas katram mums ir sava. Un tas, savukārt, ļauj šo individuālo pieredzi vispārināt, sastatīt ar savējo un just līdzi. Strupi runājot – visi 20.gadsimta otrās puses bērni piedzimuši vecākiem, kas bija “nepareizi” – no viena vai no otra skatpunkta.
Stāsts “Melita Rīgā” aizved uz Rīgu 70. gados un ļauj to ieraudzīt no malas, ar to cilvēku acīm, kuri bija audzināti Latviju uztvert kā zudušo paradīzi un izmantoja pirmo iespēju, lai šo paradīzi ieraudzītu. Un tas ir ļoti īpašs skatījums. To var saukt par spoguli, kas nežēlīgi piefiksē morālās un fiziskās brūces un rētas.
Bet to var saukt arī par mīlestības dziesmu Latvijai. Un tāpēc es to izvēlējos kā grāmatu, ko ieteikt lasītājiem novembrī, Latvijas svētku mēnesī.