Māris Zanders. Jāgatavojas maratonam Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Paturot prātā to, ka 2021. gada budžeta pieņemšana Saeimā šoreiz sasniedza rekordu ilguma ziņā, un to, ka dienu iepriekš valdība pēc ierastās iknedēļas sēdes gandrīz desmit stundu garumā sprieda par jauniem ierobežojumiem Covid-19 kontekstā, premjera tradicionālo uzrunu parlamentam politiskā elite, iespējams, pašu Krišjāni Kariņu ieskaitot, sagaidīja vidēja vai smaga noguruma stāvoklī. Tāpat daļa sabiedrības šādas runas vispār uztver skeptiski. Tomēr, tēlaini izsakoties, kaut kur pa vidu vispārējā nogurumā un apnikumā Kariņš pauda būtisku tēzi. Tā skan šādi: “Mums būs grūti nākamos sešus līdz deviņus mēnešus.” Vēlreiz: sešus līdz deviņus mēnešus.
Lieta tā, ka vismaz man subjektīvi ir radies iespaids, ka būtiska sabiedrības daļa ar tik garu termiņu nerēķinās. Proti, skaidrs, ka būs grūti un vienkārši neērti līdz 11. janvārim, kas šobrīd noteikts kā gala termiņš ārkārtējai situācijai. Tātad apmēram sešas nedēļas. Pēc tam ierobežojumi tiks atcelti, sāksies vakcinācija pret Covid-19, un marta beigās mēs jau varēsim dzīvot kā 2019. gadā. Nu labi – aprīļa beigās. Tātad pēc pieciem mēnešiem.
Diemžēl Kariņa prognoze ir pamatota, un es nebūt negrasos pašmērķīgi uzdzīt kādam depresiju. Par vakcīnām. Tas, ko trīs vakcīnu izstrādātāju grupas Rietumos līdz šim ir paudušas, aizdomas neizraisa. Atšķirībā no Krievijā izstrādātajām. Īsi sakot, minētie dati par šo vakcīnu drošumu un efektivitāti nav jāapšauba, nav sevi jātirda ar konspiroloģiju un bailēm. Tomēr pilnīgi objektīvu iemeslu dēļ par pilnīgu skaidrību varēs runāt tikai vairākus mēnešus pēc cilvēku vakcinēšanas.
Situācija šajā ziņā ir līdzīga vakcīnu izmēģināšanas procesam – neviens pie pilna prāta esošs pētnieks neuzdrīkstēsies procesu pasteidzināt, eksperimentāli vakcinēto speciāli inficējot, tādēļ ir nepieciešams laiks. Kāds eksperimentālās grupas brīvprātīgais saskaras ar šo koronavīrusu un, pateicoties vakcīnai, pārdzīvo tikšanos bez sekām, cits kovidu tā arī nesatiek, un šajā gadījumā vakcīna sevi nemaz nespēj parādīt. Īsi sakot, ir jāgaida. Papildus tam man ir lielas bažas par to, cik liels vispār būs vakcinēties gribošo skaits – ja tas būs neliels, skaidrības par vakcīnām iegūšanas process ievilksies vēl vairāk.
Jebkurā gadījumā nav vērts sapņot par to, ka kovids pats kaut kā uzsūksies, jo izveidosies daudz piesauktā kolektīvā imunitāte. Nevis tāpēc, ka šis jēdziens vispār būtu aplams, nē. Agrākajos gadsimtos, kad cilvēku dzīvībai bija cita cena, ļaudis bija spiesti samierināties ar situāciju, ka kopiena kaut ko izslimo un šajā izslimošanas procesā nomirst ceturtā vai pat trešā daļa kopienas locekļu. Mūsdienās to pieciest būs gatavs retais. Līdz ar to grūti iedomāties, ka mēs kolektīvās imunitātes iegūšanas vārdā paši akceptēsim situāciju, ka ar Covid-19 inficējas, teiksim, 80 procenti Latvijā dzīvojošo. Jo tas, ka pavisam vai salīdzinošo viegli sveikā tiks 60 procenti no šiem 80 procentiem inficēto, nemazinās stresu par nāves gadījumiem, kas šādu, atvainojos, apjomu gadījumā nav vairs nedz simts, nedz divi vai trīs simti.
Un tas nozīmē, ka mēs mēģināsim kovidu uzveikt ar specifiski medicīniskiem līdzekļiem, nevis ļaujot lietām ritēt dabisku gaitu. Savukārt medicīniskie līdzekļi, konkrētajā gadījumā vakcīnas, lai cik smalki un labi būtu izdomāti, jautājumu neatrisinās dažu mēnešu laikā. Mēs vērsimies vaļā, tad atkal ciet – vadoties no slimnīcu noslodzes –, un šādi pavadīsim vēl 2021. gada lielāko daļu.