Gints Apals: Cilvēki, kas dzīvo mītos, zaudē iekšēju brīvību Apriņķis.lv
- Autors: Edīte Brikmane, “LV portāls”
Foto - LETA
Latviešiem savā pagātnes izpratnē raksturīga norobežošanās, kas nereti balstīta idealizētās fantāzijās par tautas vēsturi, bet cilvēki, kas dzīvo mītos, zaudē iekšēju brīvību, saka vēsturnieks un diplomāts Gints Apals. Viņaprāt, vēsturiski izšķirošos brīžos šāda tuvredzība nav atmaksājusies, bet dziļākam izvērtējumam, vai mūsu nelaimēs vienmēr vainojami tikai kādi citi, vēl nav pieticis drosmes.
Saruna ar vēstures doktoru Gintu Apalu notika neilgi pēc grāmatas “Latvieši, vācbaltieši un Krievija” iznākšanas; tā tapusi kopdarbā ar žurnālistu Māri Zanderu. Bagātīgi ilustrētajā darbā, kas populārzinātniskas sarunas veidā meklē atbildes uz jautājumiem, kāpēc vācbaltiešu mantojums ir izslēgts no latviešu vēsturiskās atmiņas, tiek pavērtas durvis uz daudziem latviešiem maz zināmu pagātnes telpu, kas savā ziņā ir apzināti izravēta no mūsu apziņas.
– Nule iznākušajā grāmatā rakstāt, “ja cilvēki dzīvo mītos, viņi ir viegli manipulējami”. Līdz ar to, zinot politisko, militāro, ideoloģisko situāciju Latvijas teritorijā 1918.–1919. gadā, rodas jautājums, vai 18. novembris un arī Lāčplēša diena netiek par daudz mitoloģizēta, naivi glorificējot pagātni. Kad mitoloģiskā domāšana kļūst problēma?
– Simboliem, bez šaubām, ir savs laiks un vieta. Arī saliedējoša funkcija. Tas ir brīdis, kad mēs atbrīvojamies no iekšējām bailēm, sanākot kopā, piedzīvojam emocionāla komforta brīdi, kurā izdzīvojam savu mītu.
Problēma veidojas tad, ja arī ikdiena tiek piepildīta ar mītiem. Tēlaini runājot, ir laiks kopīgi svinēt svētkus, ir laiks strādāt, un ir laiks patstāvīgi domāt. Mītiem ir vieta 11. vai 18. novembrī. Taču nepārtraukta “savas” vai “mūsu” valsts piesaukšana ir pilnīgi lieka. Jo vairāk tāpēc, ka dažādi cilvēki šajos vārdos ieliek atšķirīgu saturu. Ar mītiem nevajadzētu aizstāt vēsturi un kritisku pagātnes pieredzes analīzi. Ja tas notiek, cilvēks zaudē brīvību.
– Kā, jūsuprāt, izpaužas brīvība?
– Brīvība izpaužas tur, kur cilvēks var patstāvīgi spriest, runāt, izteikties. Tā ir ne tikai intelektuālā, bet arī runas brīvība, politisko tiesību īstenošanas iespēja.
Ja politiskā retorika balstās pagātnes mitoloģijā, tad faktiski nav vietas svarīgiem jautājumiem – kāda ir valsts un sabiedrība šodien, kāda tā būs rīt, kādas ir aktuālās problēmas un kādi ir to risinājumi. Tādā gadījumā cilvēks īsti nevar piedalīties politiskajos procesos, nevar meklēt risinājumus vai prasīt tos no vēlētām amatpersonām.
Mans viedoklis: ar “savu” valsti un parlamentāru demokrātiju nepietiek, nepieciešams arī tiesiskums, sociāls taisnīgums, vienādas iespējas, solidaritāte starp dažādiem sabiedrības slāņiem un tautvaldība – daudzu dažādu cilvēku iesaiste valsts pārvaldē.
– Varbūt sabiedrība nav nobriedusi brīvībai plašākā izpratnē?
– Tik traki nav. Laiks kopš 1991. gada ir bijis pietiekami dažāds. Domāju, ka tieši pēdējos piecos gados ir vērojama tendence vairāk pievērsties mitoloģiskajam līmenim. Vai to ir ietekmējuši notikumi Ukrainā, kad cilvēkos atkal uzbangoja apdraudējuma sajūta, vai arī tas ir saistīts ar valsts simtgades ciklu, kas tika izstiepts piecu gadu garumā? Iespējams, starp šiem procesiem ir kāda iekšējā saite. Tas nenoliedzami ir arī instruments, kas konsolidē sabiedrību.
Tā vai citādi, domāju, ka 20. gadsimta 90. gados un šī gadsimta pirmajā desmitgadē brīvības un viedokļu dažādības bija vairāk. Nebija tāda spiediena jebkuru kritisku domu norakstīt kā dezinformāciju.
Pilnu interviju ar Gintu Apalu lasiet portālā Lvportals.lv