Menu
 

Māris Zanders. Mēs vēl neapjaušam notiekošo Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Pērnā gada 27. augustā rumāņu rakstnieks Matejs Višņeks publicēja eseju “COVID”, kuru izlasot tulkojumā, man radās iespaids, ka vai nu autors ir liels t. s. melnā humora cienītājs, vai arī, pandēmijas nomocīts, pievērsies antiutopijas žanram.

Daži citāti: “2040. gadā Pasaules Veselības organizācija nāca klajā ar gala paziņojumu: cilvēks ir kļuvis par mutantu. 2020. gadā uzsākusies koronavīrusa epidēmija bija tikai pirmais posms cilvēka ģenētisko kodu skārušajās neatgriezeniskajās mutācijās. Veselu divdesmit gadu garumā cilvēce atteicās pieņemt kā realitāti to, ka turpmāk cilvēciskajām būtnēm, lai izdzīvotu, nāksies izvairīties no jebkāda savstarpēja fiziska kontakta. … Noziņojusi par to, ka cilvēks ir kļuvis par būtni, kurai kontakts ar tai līdzīgajiem var būt nāvējošs, PVO paziņoja par pašlikvidēšanos. … 2041. gada martā uz savu pēdējo sanāksmi sapulcējās Apvienoto Nāciju Organizācija. … Japāna kļuva par pirmo valsti, kura, lai mazinātu jauno anti-cilvēku paaudžu frustrāciju, nolēma izdzēst visas pēdas no tā perioda, kad taktilā tuvība vēl bija iespējama.”

Lai nebūtu pārpratumu – es neiebilstu pret Latvijā un citās valstīs noteiktajiem ierobežojumiem, kas vērsti uz pandēmijas ierobežošanu. Tajā pašā laikā es neesmu pārliecināts, vai mēs pietiekami apzināmies “jaunās normalitātes” psiholoģiskās sekas, par kurām sakāpinātā formā raksta Višņeks. Proti, ir daudz un dažādu vērtējumu un prognožu saistībā ar pandēmijas ietekmi uz ekonomiku, konkrētām uzņēmējdarbības nozarēm, arī izglītības procesu, pat iepirkšanās paradumiem.

Tajā pašā laikā emocionālās ietekmes kontekstā lielākoties tiek runāts par ierobežojumu radītu nogurumu vai kopējās atmosfēras radītu trauksmes sajūtu (bailes saslimt, bailes zaudēt ienākumus utt.). Par šīm tēmām ir noteikti jārunā un jāraksta, tomēr liekas, ka mēs vēl nenojaušam sekas plašākā eksistenciālā kontekstā.

Mēģināšu paskaidrot savu domu ar piemēru. Jaunākajā (jau šogad) iznākušajā teoloģijas studijām veltītajā žurnālā “Ceļš” (bez maksas pieejams internetā) lasāms teksts “Vai liekam punktu?”, kas veltīts reliģisko draudžu funkcionēšanai pandēmijas apstākļos. Straumēti dievkalpojumi, audio sprediķi, kopā būšana sociālajās platformās “digitālais piedāvājums” (tas ir citāts)… Tas, ka kāds rituāls ir, tēlaini izsakoties, vienā formā noticis vairāku gadsimtu garumā, objektīvi runājot, nenozīmē, ka tam nemainīgā formā jāturpinās vēl tikpat ilgi.

No šā viedokļa man nav pretenziju pret šādiem formas meklējumiem (jo vairāk tāpēc, ka man te vairāk ir akadēmiska rakstura intereses) kā “jaunmodīgiem” vai nepieņemamiem. Jautājums ir, vai mēs adekvāti novērtējam, kā tie mūs ietekmēs? Līdzīgi – tā jau ir mani subjektīvi vairāk skaroša tēma – ar izstāžu apmeklējumiem “attālinātā vidē”.

Es varētu uzrakstīt garu tekstu par muzeju digitalizāciju un tā rezultātu pozitīvajām pusēm (piemēram, aplūkot artefaktu netraucēti un tik ilgi, cik vēlos). Es pats šādus resursus lietoju, jo īpaši, ja runa ir par krājumiem citās valstīs. Tomēr neviens man neiestāstīs, ka “tas pats vien ir”. Tas nav pārmetums, jo neba no laba prāta mēs lietojam un vēl kādu laiku lietosim šādas formas. Vienkārši (lai gan nekā vienkārša te nav…) man šķiet, ka mums jāmēģina adekvāti saprast, ko nozīmē liegt saskarsmi ar to pārlaicīgo, kas paģēr klātbūtni. (Atvainojiet, preces iegādei klātbūtne nav nepieciešama, brēka par šāda patēriņa ierobežojumiem mani uzjautrina.)

Vai mēs jau 2022. gadu sagaidīsim savrupāki, noslēgtāki, egocentriskāki?

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.