Pāvils Brūvers. Nams, kas celts uz smiltīm... Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, bīskaps emeritus
Foto - lnb.lv
Jau drīz pēc dziesmotās revolūcijas un neatkarības atgūšanas sākās Atmodas laika garīgā pacēluma līknes strauja lejupslīde – savstarpējā solidaritāte mazinājās, dievnami kļuva tukšāki, uzticība tautas vadītājiem noslīdēja zem nulles, plašsaziņas līdzekļos aizvien biežāk pacēlās balsis pret tradicionālajām vērtībām, pret baznīcas autoritāti, sākās t.s. praidi –, un šodien esam tuvu tam, lai valstiskā līmenī atteiktos no tradicionālās izpratnes par ģimeni.
Šis pēdējais notikums ir sāpīgi trāpījis daudzu cilvēku sirdīs, kas ģimeni uztver kā tautas svētumu. Latviešu folkloras pētnieks un tautas mūzikas entuziasts Jēkabs Vītoliņš 1939. gadā par ģimeni teicis, ka “tā ir mūžīga dzīvības vainaga pinēja tautai, cilvēcei, mūžībai. Gudrie viņas daiļuma priekšā paklanās, valdnieks, to cildinot, noliecas.”
Man šķiet, kādreiz mēs visi ģimeni tā sapratām un centāmies pret to izturēties tā, kā to uztvēris Jēkabs Vītoliņš. Mums nebija jājautā filozofiem vai zinātniekiem, kas ir ģimene. To mēs izjutām ar sirdi un veselo saprātu. Šodien, izrādās, ceturtā daļa no mūsu tautas 100 gudrajām galvām, dažas partijas un pat Satversmes tiesa to vairs tā neizjūt – ne tās priekšā paklanās, ne arī cildinot noliecas.
Kā aizvien, kad jāaizstāv augstas lietas, kad jāstājas pretī tautas svētuma apdraudējumam, gribot negribot saceļas vētra – tāda, kurā dzirksteļot dzirksteļo gan vairāk vai mazāk sakarīgu argumentu sadursmes, gan arī savstarpēji apvainojumi, necieņa, neiecietība un pat naids.
Tie, kam ģimene joprojām ir svēta, kā galveno argumentu piesauc ģimenes būtisko lomu tautas nākotnes pastāvēšanā – bērnu, jauno sabiedrības locekļu audzināšanā: tēva un mātes gādībā, mīlestības pilnā bērnu aprūpē, veselīgu pamatu ielikšanā, kas vadītu jaunos pilsoņus visā turpmākajā dzīvē. Oponenti savukārt norāda, ka daudzās ģimenēs nevalda ne tāds ideālisms, ne arī mīlestība. Ir tik daudz šķiršanos, tik daudz bērnu atstāti bez vecāku gādības vai arī tikai viena vecāka gādībā. Nereti ģimenēs tiek piedzīvota vardarbība.
Mūsu grēcīgajā pasaulē patiesi absolūti ideālu stāvokli ģimenē ar cilvēciskiem pūliņiem nav iespējams panākt, bet vai tas dod pamatu sākt tās noārdīšanas procesu? Līdzībās varētu teikt: vai tāpēc, ka uguns ne vien silda, bet kādreiz izraisa arī postu, tā būtu jāuzskata par noraidāmu vai nepieņemamu? Vai arī ūdens svētība cilvēka dzīvē būtu jānoniecina tāpēc, ka daži ļaudis ūdens dzelmē zaudējuši dzīvību?
Ģimene nav cilvēku izdomājums, tā ir Radītāja veidota cilvēku labumam un svētībai. Bībelē teikts: “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja! Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to!””
Dievs šo savu nodomu ir ierakstījis arī mūsu sirdīs. Tāpēc mēs bez filozofijas un zinātniskiem argumentiem izjūtam un aptveram, kas ir ģimene. Problēma ar šo izpratni sākas tur, kur nav respekta ne pret Dieva gribu, ne tautas dabisko izjūtu, kur tiek sajaukts ģimenes jēdziens ar politiku, ar rūpēm par sociālo taisnīgumu, kur ļaudis aizrāvušies ar marksistisko lozungu “Mēs jaunu pasauli sev celsim”.
Par sagrautām ģimenēm, par ļaudīm, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās, ir jārūpējas, bet tāpēc nav jāsadrupina tautas un valsts pamatakmens – ģimene –, padarot to neskaidru un atvērtu visiem pasaules vējiem. Zaudējot šo pamatu, sekas var būt tādas, kā Jēzus stāstītajā līdzībā par namu, kas celts uz smiltīm: “Kad stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka, un posts bija liels.”
Lai Dievs dod, ka mēs nepieņemam lēmumus, kurus mums un mūsu bērniem vēlāk nāktos rūgti nožēlot. Šobrīd daudziem šķiet, ka noliegt tradicionālās ģimenes lielo nozīmi skaitās progresīvi, gudri, drosmīgi. Tāds ir šī laika gars, kas ienāk vai visā Rietumu pasaulē, bet varbūt vērtīgāk būtu ieklausīties savā sirdī un rīkoties saskaņā ar to, ko saka sirdsapziņa – šī mums Dieva dotā brīnumainā dāvana. Ievērojamais fiziķis un filozofs Blēzs Paskāls teicis, ka sirdsapziņa ir vispamācošākā grāmata, kurā vajadzētu biežāk ielūkoties, lai nāktu tuvāk patiesības atziņai.