Menu
 

Vija Beinerte: Šķirties nevar palikt kopā Apriņķis.lv

  • Autors:  Vija Beinerte
Foto - Polina Viljuna Foto - Polina Viljuna

Mazs, mīļš un ziņkārīgs ciemiņš sadomāja pārbaudīt, cik stiprs ir presēta papīra auklu pinums uz viena no mūsu virtuves krēsliem. Izrādījās, ka tad, ja izdodas pabāzt pirkstiņus zem kāda vaļīgāka posma un kārtīgi paraut, tas pārtrūkst. Un – skola rokā.

Bērna māmiņa par šo atklājumu nebija sajūsmā. Un, lai gan mēs ar vīru mierinot teicām, ka tās ir tikai lietas un galu galā krēsli jau ir gana ilgi kalpojuši, viņa kādā brīdī paņēma līmi un bojāto vietu salīmēja. Turklāt tik meistarīgi, ka vairs nevaru pateikt, kurš no krēsliem tas bija.

Pat nezinu, kas mani iepriecināja vairāk: tas, ka skandināvu dizaina komplekts varēs kalpot vēl kādu laiku, vai tas, ka jaunā sieviete izdarīja ko tādu, kas šķita sen aizmirsts, – salaboja, nevis izmeta laukā.   

Un tad es iedomājos, ka līdzīgi vajadzētu rīkoties ne tikai ar lietām, bet arī ar attiecībām. Sērgas gadā vairāki man zināmi pāri, kas šķitās tik saderīgi, ka tikai nāve tos varētu šķirt, neizturēja spriedzi. Vispirms mājās, tad psihoterapeita kabinetā. Divus trīs terapijas seansus gāzuši viens pār otra galvu sakrājušās dusmas, līdz šķīrušies – gan no terapeita, gan no domas, ka būtu iespējams izlīgt.

Kad pajautāju, kāpēc bija jāsāk ar dusmām, izrādījās, ka tāda ir profesionāļu pieeja – sākumā esot jānoskaidro, kāpēc pāris meklē speciālista palīdzību.

Neesmu psihoterapeite. Bet, tā kā režiju reizēm dēvē arī par praktisko psiholoģiju, nolēmu izveidot savu dramaturģiju. Vispirms es lūgtu, lai viņi nosauc viens otra labākās īpašības. Lai atsauc atmiņā skaistākos kopā piedzīvotos brīžus. Lielākās kopīgi pieveiktās likstas un grūtākos kopīgi pārvarētos pārbaudījumus. Un tad es apjautātos, vai viss šis labais un skaistais nav tā vērts, lai mēģināt atraisīt mezglus un salīmēt plīsuma vietas.

Ir divas pilnīgi neauglīgas lietas – izteikt pārmetumus un justies kā upurim. Ja nav vērts mēģināt – kam tērēt laiku un enerģiju dusmām? Pasakiet viens otram paldies par visu, kas bijis! Un klusībā pārdomājiet, kādēļ jūs šādās attiecībās esat ielaidies. Kaut vai tālabad, lai turpmāk nepieļautu līdzīgas kļūdas. Bet, ja šķiet, ka ir vērts, tad gan es mudinātu pārrunāt visu, kas mulsina, kaitina, tracina. Neapdomīgi dusmās vai aiz noguruma izmesti vārdi var satraukt, sāpināt, kļūt par pēdējo pilienu. Tomēr šādā reizē abiem vajadzētu mēģināt saprast divas lietas: kas otru uz to ir pamudinājis, un kāpēc tas man tik ļoti sāp. Jo tikai retais sāpina apzināti; parasti tā ir kāda ļoti personiska, visbiežāk dziļi slēpta problēma, ko šādi mēs cenšamies kompensēt. Brīdī, kad saprotam, kāds ir bijis otra rīcības patiesais iemesls, kļūst vieglāk gan piedot, gan tikt galā ar savu reakciju uz to, gan ieraudzīt risinājumu.

Nejaušību nav. Mēs satiekam cilvēkus, kas palīdz mums atklāt ne vien mūsu stiprās, bet arī vājās puses. Palīdz saprast, kas esam un kāpēc. Palīdz pilnīgoties. Un kopā izlemt, kur teikumā “šķirties nevar palikt kopā” liekams komats.

P.S. Pazīstu pāri, kam ir divi bērni, katrs dzimis citā laulībā, bet abiem tas pats tētis un tā pati māmiņa. Gadās arī tā.

Un vēl kāda svarīga lieta. Mezglus vieglāk ir atraisīt, pirms tie savilkušies. Tāpēc strīdus vēlams atrisināt, pirms ieejam guļamistabā. Kā māca apustulis Pāvils – lai saule nenoriet, jums dusmojoties.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.