Jānis Dimants: Bij’ man iespējami pilnu bildi saveidoti... ^{Apriņķis.lv}

Rekordātrumi

Lai atceramies, ka viss sākās ar premjera Krišjāņa Kariņa uzjautrinošu publisku prasījumu veselības ministrei: “Kur ir vakcinācijas plāns? Kur tas ir?!” Iespējams, Ilze Viņķele to uztvēra tikai kā joku, sak, kaut kādi meti taču ir, un vispār… Bet tūdaļ no medijiem arī uzzināja, ka viņai vieta valdībā uzteikta. Ieturot uzņemto tempu, Latvijas politikai nepieredzētā rekordātrumā par jauno veselības ministru kļuva Daniels Pavļuts. Jā, pazīstams politiķis, bet ziņu izklāstos ar obligātu piebildi: nolaisto veselības nozari tagad vadīs mūziķis, kas ieguvis bakalaura grādu klavierspēlē.

Vēstures annālēs paliek piefiksējums, ka zibenīgā akcija sākās 5. janvāra rītā ar minēto uzkliedzienu un noslēdzās 7. janvārī plkst. 18.10 ar Saeimas balsojumu attālinātā sēdē. Gan veseliem klājieniem, gan pa kripatiņai vien ir nobiruši atzinumi, cik pareizi vienu un cik aplam citu skatījumā bijis notikušais valdībā. Pats mokoši turpinu izdibināt, vai citkārt uz mieru un saticību vedinošais premjers, apjautis kaut ko kaut kur degam, sācis rīkoties totālas nelaimes novēršanas labad, vai varbūt tikai rīcības imitācijas nolūkos.

Tikmēr cunftes brāļi un māsas nepārtraukti klārē, ka teju nāks vēl viskautkas. Itin reāls šķiet paredzējums pa vienam vien pamainīt ministrīšus, līdz beigās… Kā un kādā secībā tā lieta darāma, žurnālists Māris Krautmanis visu izskaitļojis ar procentpunkta precizitāti. “Ja tiek meklēts ministrs, kam derētu atkāpties vai tikt padzītam, tad labāku kandidatūru par Šuplinsku neatrast. Tas būtu tas Kariņa nākamais darbs, bet ar Petraviču vēl varētu pagaidīt un paskatīties.” (Portāls “NRA.lv” 2021. gada 25. janvāris).

Savukārt mediju smagsvarnieks Aivars Ozoliņš redz nedaudz citādu scenāriju, proti: “Nāksies vien tam pašam Kariņam gan Petraviču atlaist, gan vīrusu apkarot, un tas otrais ir daudz, daudz svarīgāk.” (Žurnāls “IR” 2021. gada 2. numurs). Kolēģis Māris Zanders, sašutis par Valsts prezidenta un premjera kādu bezjēdzīgu uzrunu, citā izdevumā secina, ka viņi publiku “nejūt”. Toties labi sajūtama toņkārta “mēs un jūs”, tāpat pieļaujot, ka Levits un Kariņš arī ir tikai cilvēki, paši ar pandēmiju saistītās neziņas un ierobežojumu nomākti.

Valstī vienīgais feļetonists Egils Līcītis savukārt vēsta: “Negribu celt paniku, bet… vai neaiztek pēdējās Krišjāņa Kariņa valdības minūtes?” (“Latvijas Avīze”, 2021. gada 26. janvāris). Vispārējais koronavīrusa pārņemtais noskaņojums arī līdzīgs: jā, visai šai valdībai pēc iespējas ātrāk jāatkāpjas! Tāds ārprāts nav ilgi redzēts un dzirdēts. Bet grūti arī iedomāties, vai cits Kariņa vietā būtu strādājis labāk; sastādīt jaunu valdību – nereāls pasākums.

Pats šai viedokļu jūrā esmu gana izšūpojies līdzi. Pieļauju, lasītāji pamanījuši, ka dažkārt esmu nostājies kā Kariņa aizstāvis, kad izskanējuši pārlieku neganti un nepamatoti nosodījumi. Turklāt burtiski ienīstu klaigātājus, ka mums viss slikti, visi slikti. Tomēr jāatzīst, ka gluži kā dzēliens cauri visām maņām izskrēja tas, ko savas dižās 85 gadu jubilejas burzmā tika palaidis Raimonds Pauls: “Šī valdība – nu nemāk tā vadīt valsti! It īpaši krīzē.”

Maestro kā absolūta autoritāte tiešām raisa uzjundījumu, taču nekur nav teikts, ka uz visu tūdaļ nākas reaģēt, tālab palieku pie pārliecības, ka nekāda nemieru celšana šai trakajā laikā nebūtu pieļaujama.

No citāda skatu leņķa raugos uz to, kas darās mediju lauciņā vai arī tā apkaimē.

Bliež Jurģis un Liāna

Šaušalīgajā janvārī visiem spriegojumiem pa vidu nācis kas tāds, ka likās – nu tik būs sakustēšanās un sekos kaut kādi prettriecieni. Jo noticis taču pamatīgs uzbrukums pašmāju medijiem. No sava, it kā jau necila, bet allaž asumu pilna portāla ieročus pavērsis plaši zināmais Jurģis Liepnieks, kurš kādā raidījumā licis sevi dēvēt par sabiedrisko attiecību speciālistu vai ekspertu. Tad nu profesionālis līdzās garumgariem teoretizējumiem vērš stobrus arī konkrētu objektu virzienā.

“Mediji līdzās politiķiem ir otrs svarīgākais pīlārs, kas nosaka sabiedrības attīstību burtiski visās jomās. Mediji veido sabiedrisko dienaskārtību, ietekmē to, kādi politiķi ir pie varas, ko viņi tur dara, kādas problēmas un kā risina, ko un kā sabiedrība par to uzzina.” Un tālāk tas lielākais blīkšķis nāk pa sabiedrisko mediju torņiem, arī atzinums, ka nekas 30 gadu laikā nav ne izvērtēts, ne jel kas kritisks izteikts. Beigās vēl blieziens virsū visādi godājamai profesorei, kura, Liepniekaprāt, pašnosaukusies par mediju kritiķi, bet viņas tekstiņi drīzāk esot parodija un tieši atsedz visu situācijas bēdīgumu…

Ak, Jurģi, Jurģi! Bet neiesi jau ko pretī bilst – vārda brīvība taču, un katrs izdarās, kā tīk. Nenoliedzami, par Liepnieku kā žurnālistu esmu visai augstās domās. Arī šajā ne tās labākas domas raisošajā klājienā ir kas līdz sirds dziļumiem nonācis. “Mediji izšķirīgi ietekmē to, kādā valstī mēs dzīvojam,” – teikts gan ļoti pārspīlēti, bet tas ir tik pamudinoši uz atbildību, ka gluži vai bail metas.

Jurģis kā tāds kārtīgs urķis no zila gaisa nav grābis iegribu negantai kritikai par medijkritiku. Labi. Ja netīk portālā izteikti Jurģa atzinumi, uzklausīsim, ko teic dzejniece un publiciste Liāna Langa. “Pienācis brīdis atzīt, ka sabiedrībai pieejama mediju kritika Latvijā ir vienkārši iznīkusi, un ne tikai visa nozare, bet pat sabiedriskie mediji jau ilgstoši atrodas ārpus kritiskā vērtējuma un skata no malas.” (“Kultūrzīmes”, 2021. gada 27. janvāris).

Tas tiešām ir neizskaidrojams fenomens. Vēl jo dīvaināk sanāk, ja salīdzinām, ar kādu regularitāti, daudzveidību un solīdā profesionālā sniegumā lasām izvērtējumus vai visās mākslas jomās. Greizsirdība pārņem, ka teātra apskatnieku itin prāvajam skaitam pievienojusies jauna, aša un asa kritiķe, kas pacēlusi balsi pat par allaž slavinātā Jaunā Rīgas teātra iestudējumiem. Tiekam apgaismoti, ka “Hermaņa pēdējo gadu vienveidība gan formā, gan saturā un nespēja radīt ko būtiski jaunu vai aktuālu rada bažas par teātra mākslinieciskajiem uzstādījumiem un attīstību”.

Apgaismotāja ir pagaidām maz zināmā Juta Ance Romberga, taču nule saņēmusi prestižo Normunda Naumaņa balvu mākslas kritikā. Neiespējami iedomāties, lai kaut kas tāds notiktu medijkritikā. Bet ko nu ilgoties pēc jel kādas spozmes, ja nenotiek ne čiku, ne grabu. Nu kāpēc tā? Zaudētāji taču jūtas ne tikai Liepnieks, Langa, Dimants, zaudē demokrātija, sabiedrība, zaudē valsts. Kā jau bieži šādās reizēs, pavīd it kā apnicīgais jautājums: kam tas ir izdevīgi? Atbildes meklējumos kaut ko var rast vai uziet arī tīri nejauši.

Kļuvis zināms, ka vismaz daži lasītāji un pat dažas tādas lasītājas, kas sakās par politiku neinteresējoties, tomēr ziņkāri izrāda, sak, nu ko tas pašieceltais atkal savā topā būs salicis, kurus par galīgi nederīgiem pataisījis vai tikai uz zoba pavilcis. Tad nu jāteic, ka valdības peripetiju norises koronavīrusa sērgas laikā vai ik dienas turpinās atkal un atkal ar visādiem izklāstījumiem, nākas vēl jo cītīgi pavērtēt.

Bet 100% uz palikšanu tradicionālā topa trijniekā vietu ieņēmis viens allaž paskaļā Gunta Bojāra “Aizliegtais paņēmiens”. Vispār šī raidījuma apjūsmotājs neesmu, kaut kur jau tiku izteicies, ka pats žurnālistikā nemūžam nepielietotu jel kādus aizliegtos paņēmienus. Taču tas – nedalītas simpātijas un dziļas emocijas raisošais Bojārpasniegums pērn gada pašā nogalē – nu tiešām kaut kas nozīmīgs mūsdienu televīzijā, caururbjot aktualitātes: viedokļu dažādība ar žurnālistiskiem paspilgtinājumiem, vizuālie piemeklējumi un pāri visam – Jāņa Dombura no sirds nākušie izklāstījumi. Ilgajos pazīšanās gados no visādās vētrās rūdītā kolēģa gluži vai asarojošas emocijas netika manītas.

Un, ja vēl par Domburu, tad kā šodien ausīs dzirdu ieskanamies un acīs redzu skumju māktu vaigu, kad viņš kādā intervijā pieļauj nelabu galu Latvijas žurnālistikai; tas gan tika pausts kanāla “Rīga TV 24” kādu laiku eksistējušajā Guntas Līdakas raidījumā “Pilna bilde”. Jā, globālapjoma secinājumi nav tas pats, kas pakritizēt kaut vai pasaulslavenu režisoru. Sakritība? Pilnīgi nejauša sagadīšanās?

Nav vairs tāda raidījuma “Pilna bilde”. Ne vienmēr spoži, tomēr kaut kādas medijbūšanas un nebūšanas tajā tika aplūkotas. Ko darīsi: ja vairs nav – nav. Bet Jāņa Dombura vairs nav arī portālā “Delfi”. Pazudis ar visiem čekas vaļā pavērtajiem maisiem un citiem ierastajā stilā piekoptiem izgājieniem; visdažādākajās aprindās radot lielākus un mazākus tracinājumus, pandēmijas sākumā bija kājās sacēlis visas kontroles un izmeklētājinstitūcijas sakarā ar masku, skafandru, citu aizsarglīdzekļu aizdomīgiem iepirkumiem. Neba pats tagad ņēmis un pazudinājies. Dombura kā žurnālista un vispār kā tāda vairs nav.

Nav, nav, nav… Mums daudz kā nav. Bet, kad gluži vai oreolu apvītais vakcinācijas plāns jaunā ministra vadībā tapis un nonācis valdībai uz galda, atkal cita kā nav – nav pašu vakcīnu, jo, izrādās, Kariņa vārdiem runājot “Rīta Panorāmā”, kāds vai kādi mūsu sistēmā pieņēmuši lēmumu atteikties no gandrīz 800 000 vakcīnu. Tika izsludināts, ka notiks izmeklēšana un barga sodīšana, jāatrod tik’ vainīgie.

Bet ar vainīgo sameklēšanu – vai, cik grūti, un vai, cik negribīgi, cik pretrunīgi viss nāk atklātībā! Pagājušonedēļ Pavļuts beidzot atzina, ka neviena no amatpersonām nav rīkojusies prettiesiski un nav pārkāpusi savas pilnvaras. Vismaz divas disciplinārlietas ministrs tomēr rosinājis sākt. Nu divi nabaga ierēdnīši kā likts dabūs vismaz pa rājienam.

Tikmēr bijusī politiķe un tagadējo politiķu lielākā kritizētāja Ilga Kreituse gan nosaukusi divus citus īstos vainīgos, ka esam palikuši bez špricējumiem un potēšanām pietiekamā daudzumā. Tiem diviem citiem varētu piešūt arī ko kriminālu, jo saistība tak ar liela skaita cilvēku nāvēm, un tām, kas bez vakcīnas palikušajiem varētu iestāties… Notiekošā pilnas bildes salikšanai vēl prasās pamatīgi pasvīst.