Menu
 

Kristaps Štobis: Vidē svarīgākais ir cilvēks, nevis māja Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Ziemassvētku Gaismas balons Liepājā. Foto – Kārlis Volkovskis un Kristīne Stahanova Ziemassvētku Gaismas balons Liepājā. Foto – Kārlis Volkovskis un Kristīne Stahanova

Jaunos Pierīgā tapušos privātmāju ciematus nereti mēdz dēvēt par jaunajiem guļamrajoniem, taču reizēm, izbraucot tiem cauri, var tikai apbrīnot cilvēku izdomu un uzcītību, ierīkojot savu māju, pagalmu un dārzu. Tāpēc ir interesanti, kā uz šiem jaunajiem, apmēram desmit gadu laikā tapušajiem privātmāju ciematiem lūkojas speciālists. Kā tos vērtēt no vides dizaina viedokļa? Kā tie ietekmē cilvēku dzīvesveidu? Un vai dzimtas māju jēdziens aiziet pagātnē? Šos un citus jautājumus “Rīgas Apriņķa Avīze” uzdeva vides dizaineram Kristapam Štobim.

– Tie iedzīvotāji, kas Pierīgas novados dzīvojuši ilgāku laiku, atceras, ka šīs vietas bija daudz citādākas nekā šobrīd. Pēdējos gadu desmitos tieši Pierīgā raksturīga privātmāju ciematu apbūve, kas mainījusi gan iedzīvotāju struktūru, gan vidi. Kā jūs kā speciālists raugāties uz šīm pārmaiņām?

– Skatos pozitīvi – tā ir neizbēgama un aktuāla tendence visā pasaulē. Urbānā vide, lielpilsētu centri kā dzīvesvieta cilvēkus interesē arvien mazāk. Pilsētas radītais piesārņojums, apdzīvotības blīvums un biznesa vides radītie nosacījumi liek cilvēkiem meklēt dzīvesvietu ārpus galvaspilsētas. Jautājums ir, kā veidot vizuāli saistošu un ilgtspējīgu vidi ar pievienoto vērtību.

– Ir ciemati, kurus būvējis viens attīstītājs, tādos gadījumos arhitektūra ir ieturēta vienotā stilistikā, bet ir ciemati, kur katra ēka ir citāda. Vai ir kādi standarti, kurus ir pieņemts ievērot privātmāju ciematu celtniecībā?

– Braucot garām Pierīgai, ir vides, par kurām domāju: jā, arī es ar ģimeni šeit varētu dzīvot, te ir padomāts par vizuālo koptēlu. Tādā ciematā ir patīkami viesoties un atgriezties. Tā ir vide, kas funkcionāli un estētiski piemērota cilvēkam. Un ir arī tādi ciemati, kur tik daudz nav padomāts par vienotu kopskatu un kur vairāk ir kaut kas kopēts. Kā jau katrā dzīves jomā, visu nosaka attīstītāja filozofija. Man personīgi un, domāju, lielai daļai Latvijas sabiedrības ir svarīga vide, kur dzīvot, – lai tā būtu toleranta pret indivīdu, viņa ģimeni, kaimiņiem un būtu gaumīga, t.i., nedominējoša, pakārtota cilvēka vajadzībām. Vidē svarīgākais ir cilvēks, nevis māja. Tāpat arī vietai jābūt funkcionālai un cieņpilnai pret dabu.

– Vai un ko vides izkārtojums liecina par privātmāju ciematos dzīvojošo cilvēku dzīvesveidu? Vai tas maina arī cilvēku dzīves uztveri?

– Manuprāt, ļoti maina. Ar ģimeni dzīvoju Liepājas tuvumā – no robežzīmes ir vien divi kilometri, bet, esot tur, es skatos uz ikdienas notikumiem citādāk. No rītiem pie mūsu mājas dzied putni, vasarā pagalmā staigā stārķi. Arī citās vietās Latvijā daba, par laimi, ir pietiekami tīra. Dabas tuvums un dzīvesvieta veido attieksmi pret lietām un vidi. No personīgās pieredzes varu teikt, ka aktuāls ir jautājums, kādu pasauli mēs atstāsim pēc sevis un nodosim saviem bērniem, nākamajām paaudzēm. Ir nepatīkami redzēt mežā vai pludmalē piesārņojumu un izmestus iepakojumus.

– Latviešiem tomēr vēl nesenā pagātnē ir bijis raksturīgs viensētnieka dzīvesveids, bet šobrīd Pierīgā privātmāju ciemati it kā apgāž šo priekšstatu. Vai kļūstam citādi savā mentalitātē?

– Privātmāju ciemati, manuprāt, ir modernās viensētas – cilvēki dzīvo tuvu cits citam, tomēr nodala savu teritoriju. Esmu novērojis, ka mums Latvijā patīk norobežoties, tāda ir mūsu mentalitāte. Kaut vai piemērs: pandēmijas pirmajā vilnī, kad bija jādistancējas, latviešiem ar to nebija problēmu. Distancēties mums patīk. To var uztvert kā joku vai ironiski, bet tajā slēpjas liela daļa patiesības. Sēta ieņem svarīgu apbūves lomu, ar sētu saprotot norobežojumu, kas veidots no apstādījumiem, būvētiem stikla, metāla vai cita veida žogiem. Mūsu mentalitātei tas ir svarīgi.

Mūsdienu ciematos var redzēt, ka cilvēki rēķinās ar kaimiņiem, piemēram, uzliekot vienādas vai līdzīgas pastkastes vai veidojot saskanīgus apstādījumus. Šķiet, ka cilvēki sāk arvien vairāk saprast, ko nozīmē dzīvot sakārtotā, lakoniskā vidē, kas nekaitina un nav uzbāzīga ar spilgtiem toņiem. Ciematos veidojas estētiska vide.

– Vai privātmāju ciematu izveide, jūsuprāt, sekmēs vai, tieši otrādi, atmetīs tā saukto dzimtas māju izveidošanu, kad cilvēki vienā vietā dzīvo vairākās paaudzēs?

– Sarežģīts un sensitīvs jautājums… Ja skatāmies, vai strukturēt nākotnes dzīvi ar vai bez vecākiem, tad, pēc manām domām, jādzīvo atsevišķi. Tomēr noteikti ir daudz piemēru, kad paaudžu paaudzes laimīgi dzīvo kopā. Kopumā, šķiet, dzimtas mājas ir antīka, īpaša, cienījama vērtība atsevišķām dzimtām. Dzimtas mājas, kur pieredzēti dažādi laiki un paaudžu nomaiņas, kļūst par svētvietu, savukārt modernās dzimtas mājās vide kalpo cilvēkam, nevis cilvēks videi. Mūsdienās cilvēki mēdz mainīt dzīvesvietas, līdz ko mainās dzīves situācija, – pat divas reizes gadā. Globalizācijas ietekmē gadās, ka karjeras dēļ viens ģimenes loceklis dzīvo vienā valstī, otrs otrā. Cilvēki pielāgojas daudz ātrāk, un vietai nav tādas nozīmes, kāda tā bija mūsu senčiem, tomēr, protams, ir dažādas filozofijas – ir jauni cilvēki, kas pārceļas uz dzīvi mežā un veido jaunas dzimtas mājas.

– Pierīgas novadu pašvaldības dažādos veidos mēģina uzlabot vides kvalitāti privātmāju ciematos, ne tikai izbūvējot infrastruktūru, bet arī rīkojot dažādus konkursus – par sakoptāko dārzu, par gaumīgāko izgreznojumu, piemēram, tumšajā ziemas laikā. Ko liecina jūsu novērojumi? Vai mākam ar gaismas objektu palīdzību izrotāt savas mājas?

– Ir daudz labu piemēru, un ir redzēti ne tik labi risinājumi. Ja cilvēks nāk pretī interesantā apģērbā, tā ir viņa privātā darīšana, pret stilu izturamies toleranti. Tomēr, ja kaimiņš uzliek spilgtas lampas, kas mirgo un maina krāsas vai vēl mūziku spēlē, tajā brīdī tas jau ir publisks, kopējs jautājums. Mūsdienu vidē, kur esam netālu cits no cita, rotājumi skar arī kaimiņus.

Aicinu apdomāt, kurā brīdī mēs ar savu individuālo vēlmi izgaismot, priecāties un radīt arvien spilgtākus efektus pārkāpjam robežas. Būtu jāievēro tolerance pret kaimiņiem un varbūt ar viņiem jāaprunājas – iespējams, ka var kopā rotāt mājas vai ielu. Brīnišķīgi, ja izvēlas vienotu gaismas spektru vai tonalitāti. Var vienoties kaut vai par kopīgu toni, teiksim, sarkano krāsu, un jau tad iela izskatās labāk, jo ir viens apvienojošais elements. Ja darbojamies individuāli, neņemot vērā kopējo vidi, veidojas haoss. Citreiz viss sākas ar sarunu, turklāt kaimiņiem, darbojoties kopā, ir praktiskāk un finansiāli izdevīgāk, veidojas labākas attiecības un vienots vides kopskats.

– Kas būtu galvenie pamatprincipi, kas jāievēro, izgaismojot privātmājas?

– Iesaku nepārsālīt, nepārspīlēt un nenomākt savu māju vai dārzu ar dekorācijām. Lūkoties, ko varam izcelt: varbūt ir interesanta jumta forma, piebūve, piebraucamā vieta vai kāds mājas stūris, apstādījums vai mūžzaļais augs? Lielākoties pietiek ar viena vai pāris elementu izrotāšanu. Vide pati pasaka priekšā, ko varētu izcelt, nepiesārņojot to ar dekorācijām. Ar vienkāršu līniju var panākt efektu, piemēram, gar jumta malu novilkt virteni, un jau ir skaisti. Uz Ziemassvētku dekorācijām var skatīties kā ilgtermiņa projektu, katru gadu pievienojot klāt kādu elementu vai mainot gaismas virteņu novietojumu, piemēram, vienu gadu var izgaismot kokus, citu gadu – krūmus.

– Ne tikai privātmāju īpašnieki, bet arī pašvaldības sacenšas, kura būs greznāk izrotājusi savu teritoriju, tuvojoties Ziemassvētkiem. Kāds varbūt var iebilst, sak, kam vajadzīga tāda naudas tērēšana. Ko jūs atbildētu šādam skeptiķim?

– Ir aprēķini, kas norāda uz tēriņu lietderību un ekonomisku pamatotību. Kā piemēru varētu minēt Ogri, kur vēl pavisam nesen kafejnīcu apgrozījums divkāršojās. Vakaros cilvēki devās pastaigās, lai notvertu Ziemassvētku izjūtas, rīdzinieki brauca uz Ogri kā uz mazu festivālu. Vairākos pētījumos apstiprināts, ka gaisma mūsu ģeogrāfiskajā joslā ir akūti nepieciešama un uzlabo garastāvokli. Ja apgaismojums ir ar stāstu un emocionālo fonu – Ziemassvētku noskaņu un mūziku –, cilvēki jūtas labāk, komunicē sirsnīgāk, attīstās tūrisms un gaismas objekti kļūst par tūrisma magnētu. Pašvaldības iztērētā nauda pārvēršas par nopietnu plānveida investīciju, kas dod jūtami ātru, pārbaudāmu un reālu atdevi. Cilvēki gadu no gada jau gaida, kas būs nākamajos Ziemassvētkos un ar interesi dodas uz šīm izgaismotajām vietām. Bez lielām reklāmas kampaņām vietas pašas par sevi kļūst pievilcīgas. Vides noformējums iedzīvotājiem un pilsētas viesiem ir pieejams bez maksas un ļauj iziet neparastā pastaigā, paskatīties uz ierasto vidi no neierasta skatpunkta.

– Vai gadu gaitā, nodarbojoties ar gaismas objektu dizainu, esat novērojis kādas tieši latviešiem raksturīgas tendences?

– Cilvēki sāk orientēties spektros un gaismu jaudās. Arī mēs daudz strādājam pie klientu informēšanas un izglītošanas. Stāstām par produktu un tehnoloģijām, rādām. Nav jau tā, ka virtene ir tikai virtene. To iespējams veidot ar dažādām jaudām, daudz un dažādiem izteiksmes veidiem – gan tehniskiem, gan vizuāliem. Latvijā populāri ir siltie spektri, klasiskas formas un atpazīstami simboli eglīšu rotājumos vai vides noformējumos, kur gaida klasiku un sasaisti ar bērnības atmiņām un vintage noskaņu. Protams, ir arī izņēmumi – dažkārt klienti pieprasa krāsainību, veselu krāsu sprādzienu. Tas varbūt ir pretrunā ar vides koptēla vadlīnijām, kam jābūt ar pietāti pret vidi. Mums kā ekspertiem, kas profesionāli nodarbojas ar dekorēšanu, uzdevums ir sabalansēt vispārējos principus ar iespēju radīt cilvēkam prieku.

– Vai arī gaismas objektu dizainam ir mode? Ja ir, tad kas tagad ir modē?

– Tāpat kā jebkurā nozarē, arī gaismas objektu veidošanā ir aktualitātes. Tendences gan lēni ieviešas, tomēr vairākus gadus redzu programmēšanas un aplikatīvu paņēmienu masīvu ienākšanu tirgū. Tas nozīmē, ka cilvēks var jebkuru dekorāciju izveidot pats – pats būt mākslinieks. Viņš var pasūtīt gaismu komplektu no ražotāja un tad pats izveidot formu un regulēt gaismu intensitāti. Klienti šo tendenci gan pieņem lēni; iespējams, to ietekmē pandēmijas apstākļi. Arī es patlaban skatos uz to skeptiski – tendence ir jautra un interesanta, bet īstermiņā. Ziemassvētkos ilgojamies pēc tā sapņa, pēc pasakas par Ziemassvētku vecīti un visi gaidām brīnumu. Dekorācijas ir tam visam fonā, lampiņas nav galvenais, jo būtiskākais ir mūsu sajūtas. Virtenei ir jābūt emociju paspilgtinātājai, nevis svarīgākajai lietai Ziemassvētkos. Es ticu klasikai.

– Kā ir šobrīd, pandēmijas laikā, kad piespiedu kārtā esam apstādināti savā ikdienas skrējienā, – vai cilvēki ir vairāk sākuši pievērst uzmanību apkārtējās vides estētikai?

– 2020. gadā ar Ziemassvētku gaismas balonu Liepājā un Katrīnas I karieti Ogrē, kā arī citām pilsētvides dekorācijām, šķiet, trāpījām desmitniekā. Laikā, kad liegti publiskie pasākumi un ir ierobežotas iespējas ceļot, cilvēki ļoti novērtēja gaismas scenogrāfijas. Tā bija iespēja atrasties svaigā gaisā.

Viens no svarīgākajiem vietvaru uzdevumiem, manuprāt, ir veidot skaistu, baudāmu, patīkamu un interesantu vidi saviem cilvēkiem. Tajā ietilpst arī Ziemassvētku noformējums un tīri vizuālas lietas, par ko dažreiz pašvaldības piemirst. Par Ziemassvētku dekorācijām domājam jau gadu iepriekš. Gadās, ka vietvaras atceras un uzliek Ziemassvētku egli pēdējā mirklī, bet lielai daļai cilvēku ar to jau sen nepietiek, jo viņi gaida stāstus, – mūsdienu cilvēks ir redzējis pasauli. Vēl nesenā pagātnē pasaule bija vaļā – vienu dienu varējām būt Parīzē, otru dienu Mārupē vai Ādažos. Ar maziem soļiem un saprātīgiem budžetiem, savlaicīgi plānojot, var radīt svētku sajūtu un prātā paliekošus mirkļus. Svētku sajūta nerodas no lampiņu virtenes, bet idejas un vēstījuma, ko vēlamies nodot iedzīvotājiem.

– Kura jums pašam šķiet tīkamākā vieta Pierīgā?

– Relaksējoša vide, kur doties pastaigāties un kur var no Rīgas izskriet un būt atpakaļ centrā 30–40 minūtēs. Labi jūtos pie dabas un ūdens, piemēram, Vecāķos vai Gaujā, Carnikavas rajonā.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.