Jānis Dimants: Kurš neriskē, tas nedzied "tram-bam-bam-bambulīt" ^{Apriņķis.lv}

Nu jā, speciālistu atzinumos pavīd, ka kaut kāda kripata riska ar to Oksfordas Universitātes “AstraZeneca” poti pastāv. Ir konstatēts, ka pēc tās iešpricējuma atsevišķos gadījumos rodas trombembolija un dažiem iestājusies arī nāve. Tomēr kompetentu instanču verdikts ir, ka risks esot gaužām niecīgs. Tobrīd ar “AstraZeneca” Latvijā bija vakcinēti 52 504 cilvēki, un vismaz pagaidām visi ir dzīvi.

Tikmēr vakcinācijas praktiska īstenotāja – ģimenes ārste Gundega Skruze-Janava no Ādažiem – gluži vai uz savas ādas izjūt to, kas darās viņas pacientu galvās. Cilvēki apjukuši informācijas gūzmā, un skaidrs: pat ja netiks atrasta cēloņsakarība starp vakcināciju un veselības sarežģījumiem, cilvēki vienkārši baidīsies. Cienījamā daktere publiski arī pajokojusi, sak, zinātne var stāstīt statistiku sausu muti, bet subjektīvā sajūta taču nekur nepazūd: ja nu es būšu tas viens no miljona, kurš nomirst no vakcīnas radītajām komplikācijām?

No ādažnieces teiktā savs prieciņš tiek arī pašam, jo neesmu no miljona tas viens likteņa nolemtais. Pašam vakcīnas pirmā deva mājo kaut kur miesās, cerams, vairo imunitāti pret nešķīsto Covid-19, un ne miņas no jelkāda nelabuma. Iespējamā blakne nerēgojas ne asinsvados, ne galvas smadzenēs. Izgājis sveikā no trombembolijas, varu padungot “tram-bam-bam-bambulīt!”.

Ak, šīs visādās slimības, to daudzās un dažādās pazīmes! Ne vairs uzjautrinoties, bet ciešā saspringtībā nākas uztvert vēstījumus par valdības vadītāja it kā samanāmām kaitēm. Vieni teic: Kariņš ir noguris. Citi: apjucis. Bet visādi cienījamais Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un vadošais pētnieks Gatis Krūmiņš Latvijas Radio paudis, ka premjers ir gan apjucis, gan noguris, pie viena atgādinot, ka valsts vadītājam jābūt tādam, kas spēj iedvesmot un parādīt kaut ko uz priekšu… Tā jau nu tiešām vajadzētu, taču noliegt visu Krišjāņa Kariņa darīto, valdības lemto un panākto būtu visai netaisnīgi. Un kur tad premjera gandrīz vai folklorizējušies izteikumi, piemēram, nule dzirdētais: “Man jūs visi pie brošas!”

Tiesa, laikā, kad ar “AstraZeneca” potēšanu aizgāja juku jukām, vispārējais neapmierinātības vilnis par valstī notiekošo uzbangoja pāri malām līdzīgi kā nesenie pavasara palu ūdeņi Gaujas lejtecē. Valsti burtiski satracinājis Kariņa un viņa valdības ļoti kritiskais vērtējums, ko ēterā paudis savulaik aktīvais, tagad nedaudz pieklusušais publicists Otto Ozols – jā, šis ar diviem -t- populārajā vārdā. Domas jundošs ir viņa tāds kā poētiskais atzinums “neatbilstoši cilvēki neatbilstošā laikā un neatbilstošā vietā”. Savukārt vēl viens ilgāku laiku ne dzirdētais, ne redzētais, bet labi zināmais sociologs Aigars Freimanis tik trāpīgi kā pagaidām laikam neviens uz grauda paņēmis Danielu Pavļutu – šamais esot izcils runātājs, bet rīcībnespējīgs veselības ministrs.

Lai arī kā, mums visiem tas svarīgākais, ko tad liksim rīcībnespējīgo vietā. Ja neskaita, ka pirms kāda laika, gribēdams tikt premjera krēslā, pat ar elkoņiem tika uzdarbojies toreizējais ministrs Juris Pūce, tikpat kā nekas nav dzirdams, arī no aizkulisēm nekas nav izdabūjams, kurš tad būtu Kariņa vietā liekamais. Arī par nomaināmo ministrīšu vietā liekamajiem – gandrīz pilnīgs tabu. Nē, piedodiet, nule komentētājs Aivars Ozoliņš licis priekšā, sak, varbūt, piemēram, ministra Sanda Ģirģena brālis Kaspars derētu, lai pirmoreiz Latvijas vēsturē valdībā būtu brāļi ministri? Viens rūpētos par iekšlietu manikīru, otrs – par labklājības frizūrām…

It kā jau melnais humoriņš, tak sava loģika tur ir, vai ne? Un vēlreiz izlūdzos piedošanu. Izlaižot cauri talmudus ar piefiksējumiem no lasītā, dzirdētā, redzētā, atrodu vismaz jautājuma formātā: kāpēc nedot pamēģināt spēkus augstākajā valdības pakāpienā spējīgam jauneklim, ārlietu ministram? Tikai atkal var pavīpsnāt, jo retorisko varbūtību izteic valstī vienīgais feļetonists Egils Līcītis, savā ierastajā stilā virpinādams valdības transformācijas variantus.

Saausīties gan nākas, citā “Latvijas Avīzes” numurā izlasot, ko teic bijusī kultūras ministre, mākslas zinātniece Helēna Demakova: “Es personiski uzticos četriem valdības ministriem, vispirms jau ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.” Diemžēl pārējie trīs paliek dziļā noslēpumā, un ir ļoti žēl, ka tā. Neba sabijusies, lai nesanāk kā Mārai Zālītei, kura bija izteikusi cilvēciski emocionālu atbalstu Kariņam, pretī saņemot bezjēdzīgu apriešanu sociālajos tīklos, beigās vēl ieraujot mākslīgā intelekta raisītā skandālā, kuram raidījumu stundas garumā veltījis LTV “Aizliegtais paņēmiens”. Taču ir ļoti būtiski, lai sabiedriskajās, valsts norisēs ar savu nostāju un drošu vārdu allaž būtu klāt gan Zālīte, gan Demakova, gan citi zinošie, varošie, darošie.

Pandēmijas visādu trakumu pārņemtā un izmocītā sabiedrība no radošo aprindām kā citkārt vēl nesenajā vēsturē gaida kādus drosmīgus izgājienus. Tiesa, paši radošie faktiski jau ir visvairāk cietušie, pat bada apdraudēti. “Cik mākslinieku pa šo laiku ir jau depresijā iedzīvojušies?” jautā Maestro Raimonds Pauls. Tomēr savs kreņķis, rūcoša neapmierinātība arī mākslas, kultūras izsalkušajiem. Latvijas Teātra darbinieku savienības jaunievēlētais stūrētājs Ojārs Rubenis, ātri iekļaudamies projektos atdzīvināt nulles punktā nonākušo nozari, lai zina, ka vismaz viens no televīzijas laiku bijušajiem kolēģiem nerimtīgi šķendējas: kas tā, velns, par dzīvi, ja vismaz pāris reizes mēnesī kopā ar kundzi nevari aiziet uz teātri, pabūt un dzīvajā izbaudīt koncertu, operas vai baleta izrādi?! Un vai vispār esam apjautuši, kas var notikt, ja kultūras rituālu zudumi pārņem globālus apjomus?

Skaidrs, mums katram nākas mobilizēties neziņas pilnā laika garīgai un arī fiziskai pārvarēšanai. Taču izšķiroši svarīgi gūt stratēģiskus orientierus. Tikai – kas lai tos pasniedz un saliek attiecīgas ceļa zīmes?

Avīzītē “Kultūrzīmes” tiku lasījis kādu kundzīti žēlojamies, ka viņai aizvien nav sanācis izlasīt nevienu no plaši prezentētās sērijas “Es esmu…” iznākušajiem četriem izdevumiem. Nu, tos jau nu gan būtu jālasa, ja vien vēl esi pie dabiskā inteliģenta pieskaitāmais. Tagad iznākušas jau piecas, varbūt pat sestā grāmata no latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā pieteiktajiem trīspadsmit romāniem un monogrāfijām.

Pats esmu izrāvis cauri četrus drukājumus, arī Andra Zeibota smagsvara iesējumā romānu “Krauklis”, turklāt smagnējais teksts orientēts ne jau uz vieglu lasīšanu pirms gulētiešanas. Galvenais varonis – mīlas kaismes un sāpju apdziedātājs Jānis Ziemeļnieks (1897–1930) jaunekļa gados nonācis traģisma pilnā atkarībā no opija. Un kādā Raiņa prombūtnes reizē Jūrmalas vasarnīcā viņu uzrunājusi burvestīgā dzejas priesteriene Aspazija: “Ak, Jāni, tu mans sapņu pāžs…”

Sadzīviskās ainiņas, protams, var likties gana intriģējošas. Bet lai. Mums derīgi būtu maķenīt izjust kaut ko no tā, kad Strenčos dzimušais, Rīgā nonākušais, Benjamiņu “Jaunākajās Ziņās” ietikušais jaunais censonis nokļūst progresīvo mākslinieku kopas “Zaļā vārna” pasākumos. Tur tolaik – pagājušā gadsimta divdesmitajos – tiek uzburta Nākotnes Jaunā Cilvēka atnākšana 2020. Kādas saviļņojumu raisošas atziņas nāk ārā literātu, žurnālistu, aktieru, mūziķu, zinātnieku izpildījumā un izdarībās! Dāmas, jūsu rokassomiņas tiks no iekšpuses gaismotas, un, kungi, runājoties pa telefonu, jūs ne tikai dzirdēsiet, bet arī stikla kolbā redzēsiet savu sarunu biedru! Mājas kops mehāniskas rokas, tās slaucīs, vārīs, gludinās – visus mājas darbus veiks ierīces. Nebūs zīlnieku, būs nākotni izrēķinošas mašīnas, kas precīzi pēc datiem izrēķinās, kas un kad notiks… Un ko tālāk, kad aiz nākamības nāk mūžība? Un ko iesākt ar pagātni, ar laiku, kas bijis pirms mums?

No domas raisošiem sendienu inteliģentu prātojumiem atgriežoties šodienas skarbajā realitātē, gribētos kaut jel cik pabaudīt radošas domas uzplaiksnījumus pašreizējās globālās nelaimes pārvarēšanai. Ar aizliegumiem, sodīšanām, piespiedu dīkā sēdēšanām – kaut kā tā gaisma tuneļa galā nerādās. Tiesa, mums ir ne mazums pasākumu, kur debatēts tiek varbūt vēl kaismīgāk nekā še minētajos “Zaļās vārnas” sarīkojumos ar Ziemeļnieka piedalīšanos. Atšķirībā no sendienu fantastu projektiem mums, piemēram, martā kādu laiku galvenā tēma bija – vai legalizēsim eitanāziju. “Nē, tev nebūs nomirt pēc paša gribas!” tika rezumēts likumdevēja līmenī. Viens katoļu priesteris apskaidroja, ka, tāpat kā esi piedzimis bez paša gribas, tā arī jāmirst, kad Dievs noliek. Sanāca atkal jauna šūmēšanās – kālab no valsts šķirtā baznīca iejaucas likumdošanā?

Iespējams, Ziemeļnieks mūs apskaustu, uzzinājis, ka pagājušonedēļ Rīgas vienā augstskolā piecās dienās notika piecas zinātniskas konferences. Iespējams, dzejnieks justos arī skumdināts, ka viena no galvenajām tēmām bijusi “Iznīkšana”: iznīkst Latvijas lauki, iznīkst daudz kas, esam palikuši vien 1,8 miljoni.

Te gan jāpiebilst, ka tik traki vēl nav. Raksta autors Pūpolsvētdienas rītā savās lauku mājās sagaidīja atgriežamies stārķi. Saimniekam prieks: stārķis spirgts un vesels. Savukārt omulīgais mājupatceļotājs, apmetis pāris loku apkaimei, jūtas pacilāts, jo redz dzīvus un veselus visus savējos, laikam spriež, ka šejienes gaiss tīrs no visur pasaulē migrējošajiem koronavīrusiem.   

Taču liksim mierā 32 gadu vecumā ar sirdstrieku mirušo dzejnieku. Kaut kas līdzīgs gan varētu piemeklēt arī pandēmijas likstu pārņemtu un ar valdību gaužām neapmierinātu jebkura vecuma robežās esošu, uzzinot vai pat līdzdzīvojot ilgstošām debatēm ar gala atzinumu, ka, jā – Latvijas valdība karājas mata galā, bet tā arī paliks karājamies, jo nav ko likt vietā. Nav, un viss. Ak tad tiktāl esam nonākuši?! Pēc tādām atziņām ar “AstraZeneca” sašļircētais it kā jau laimīgais vairs netīko uzdungot “tram-bam-bam-bambulīt!”.