Māris Zanders. Starp daļēju un pilnīgu aptumsumu Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
arhīvs
Viena no interesantākajām sadaļām nesen iznākušajā grāmatā “Vidzemes lībiešu dzimtas” ir 19. gadsimta nogales pagasttiesu sēžu protokoli. To skaitā tādu, kurās skatīta darbība, ko sarunvalodā varētu apzīmēt par mutes palaišanu.
Negrasos slavēt cariskās Krievijas sodu sistēmu, tomēr var pamanīt, ka pret mutes palaišanu tā izturējusies visnotaļ nopietni: “..ka tā Anna Upmal caur negodīgu izsmiešanu to Jān Arnīt godu laupījusi, tad .. tai Anna Upmal ir jāiet 2 dienas un 2 naktis cietumā.”
Gadās, ka apmelotājs daudz pretī nestīvējas un savu vainu atzīst, gadās, ka samuldēts ir salīdzinoši mēreni, tomēr kārtība paliek kārtība un vainīgais “dēļ nelietīgas strīdes celšanas uz 6 stundām cietumā iemetams”.
Sešas stundas, protams, ir maz, tomēr šajā gadījumā no svara, ka pilnīgi nesodīti muldēt nevar.
Ja paveras uz politikas izraisītiem strīdiem šodienas Latvijas sociālajos tīklos, viegli redzams, ko nozīmē visatļautības sajūta. Un, ja sākotnēji es šos strīdus lasīju kā sociālantropoloģisku materiālu, dažas nedēļas vēlāk tik distancēti mierīgi pret tiem grūti izturēties.
Zinu argumentu, ka “internetā” sarunātais nav par pilnu ņemams. Nu, kā to ņem. Lai gan esmu no zinātniski nepierādāmām lietām ļoti tālu stāvošs, gribētu tomēr atgādināt, ka vārdam ir spēks. Tas, kurš oponentam piesola izsist smadzenes ar beisbola nūju vai, teiksim tā, stāties daudzveidīgās vardarbīgās dzimumattiecībās ar oponenta ģimenes locekļiem, varbūt tiešām vienkārši muld, bet jautājums ir, kā šos draudus uztver otra puse. Var gadīties, ka nebūt ne tikai pavīpsnājot.
Vai mēs skaidri zinām, kas notiek, ja beidzot dzīvē satiekas divi vīri, kuri vairākus mēnešus viens otram piesolījuši dažādus varas darbus? Vai mēs varam būt pārliecināti, ka priekšvēlēšanu mēnešos starp iepriekš labiem paziņām sarunātais pēc vēlēšanām šo cilvēku attiecības vairs neietekmēs?
Manuprāt, mēs spēlējamies ar uguni, lai gan citu valstu pieredze (ASV prezidenta vēlēšanas, Brexit u.c.) liecina, ka notikuma uzkarsētā gaisotne patiesībā tā īsti neatdziest arī vēlāk.
Apskaisties uz oponentu ir cilvēciski. Tomēr apbrīnojami, ka mēs acīmredzot esam piemirsuši tik elementāru lietu, ka neērti pat atgādināt, – mums visiem ir iespējas balsot par dažādām partijām, arī nepiesolot citādi domājošajiem pa seju. Mums šādas iespējas jau ir, tās nav kaut kā speciāli jāizkaro gānoties! Respektīvi – te pat nav runa par to, ka visa šī plosīšanās neatbilst kaut kādiem ētiskiem kritērijiem, tā vienkārši ir neloģiska!
Labi, pieņemsim, ka zināms indivīdu skaits uzskata – tas viss pieder pie lietas, jo ir politiskā cīņa, sak, kā nu ir, tā ir. Problēma ir tā, ka nekas jau nebeigsies arī pēc jaunās Saeimas ievēlēšanas un valdības darba sākšanas. Iesāktā ganīšanās (dažādi izsmalcināti apzīmējumi tam, par ko oponents ir nobalsojis) turpināsies, jo citādi vairs nemākam pat tad, kad vairs nenotiek cīņa par vietām parlamentā.
Vai tiešām, lai šo sērgu mazinātu, būs nepieciešama valsts struktūru iejaukšanās (pieņemu, ka daudzos gadījumos kriminālprocesus ierosināt nebūtu ne mazāko problēmu), jo bez “uradņika” paši kā kopiena gala netiksim?