Eva Lūse. Liekulības tirgus Apriņķis.lv
- Autors: Eva Lūse, "Rīgas Apriņķa Avīzes" redaktore
Foto - arhīvs
Mūsu lasītājs Vilnis, kurš sevi dēvē par TV skatītāju ar stāžu, redakcijai atsūtīja televīzijas kanālu programmās dažos mēnešos iekļauto filmu par slepkavībām kopsavilkumu. Viņš saskaitījis kopumā divdesmit piecas filmas un pat raidījumus, ko skatītājiem piedāvājuši gan komerciālās, gan sabiedriskās televīzijas kanāli! Lūk, to saraksts:
“Slepkavība Dienvidu kanālā”,
“Slepkavība Konjakā”,
“Slepkavība Lotringā”,
“Slepkavība Kormaijā”,
“ABC slepkavība”,
“Slepkavība Frezanžā”,
“Slepkavība Bruāžā”,
“Slepkavība Finistērā”,
“Slepkavība Liberonos”,
“Slepkavība Kolmārā”,
“Slepkavība Larošelā”,
“Slepkavība ziemeļos”,
“Slepkavība Valhallā”,
“Slepkavības Landā”,
“Sandhamnas slepkavības”,
“Midsomeras slepkavības”,
“Svaigi cepta slepkavība”,
“Slepkavības Basku zemē”,
“Nāvējoša izglītība”,
“Nāve dimantu dēļ”,
“Nogalināt Īvu”, raidījums
“50 veidu, kā nogalināt māmiņu”,
“Pašnāvnieku vienība”,
“Pandēmija”,
“Slepkavība Mozelē”.
Pēc šāda kopsavilkuma izlasīšanas varētu teikt: bez komentāriem! Tomēr dažus secinājumus vēlos izteikt.
“Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests šogad 140 reizes ir devies uz izsaukumiem pie bērniem un jauniešiem, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Jaunākajam no viņiem bija tikai vienpadsmit gadu. Pie kāda divpadsmitgadnieka aizbrauca par vēlu, palīdzēt viņam vairs nevarēja… Mēs par šiem gadījumiem uzzinām reti, jo vecāki par to runāt nespēj, savukārt skolas nevēlas,” – tā pērn ziņoja tā pati Latvijas Televīzija, kuras vadošie satura veidotāji jau kļuvuši slaveni ar atklātībā nākušu tekstu par sabiedrības “gatavināšanu” kroplas seksuālās kopdzīves formas akceptēšanai.
Nu redzams, ka ar “gatavināšanu” sabiedriskās domas ietekmēšana neaprobežojas. Pandēmijas laikā, kad gan valsts un pašvaldības, gan arī dažādas palīdzības organizācijas iegulda ievērojamus līdzekļus un pūles sabiedrības garīgās veselības atjaunošanai, televīzija atļauja darīt pretējo – kāpināt savu peļņu un reitingus ar slepkavības un nāvi atainojošām, vardarbīgu ainu popularizējošām filmām.
Taču TV satura veidotāju tonis kļūst krasi atšķirīgs, kad jāatmasko cita vardarbība, kad jārunā, piemēram, par vardarbību ģimenē. Tad ziņu sižetu veidotāju smagi notiesājošās frāzes gulst pār vainīgo, jo tikai viņa vai viņš kļūst par visu nelaimju cēloni, ko var glābt vienīgi brīnumdokumenta – Stambulas konvencijas – ratificēšana Saeimā.
Bet varbūt ir citas iespējas? Varbūt vispirms jāpaskatās savā virzienā? Varbūt mazāk asiņu, mazāk slepkavību un pašnāvību TV ekrānos? Tad varbūt mazāk resursu būs jātērē, rīkojot dažādas kampaņas un vācot līdzekļus vardarbībā ģimenē cietušajiem.
Taču ziniet, lasītāj Vilni, ka bez visas šīs liekulīgās un divkosīgās rīcības ir vēl kāda lieta. Jūs, protams, varat rakstīt mums uz redakciju, mēs varam to publicēt, taču nekas nemainīsies.
Vecāki var rakstīt protestus par to, ka nevēlas, lai filmas un raidījumi, kas satur seksuālas un vardarbīgas ainas, tiktu laisti ēterā bērniem paredzētajā raidlaikā, kultūras cilvēki var sašust, ka Dziesmu svētkiem pa vidu tiek pārraidītas prezervatīvu reklāmas, konservatīvās sabiedriskās organizācijas var sūdzēties par raidījumu neobjektivitāti, taču Latvijas Televīzijas vadība vienmēr atrakstīsies par redakcionālo neaizskaramību un vārda brīvību. Turklāt Latvijas Televīzijas gadījumā nedarbojas princips neskatīties un tādā veidā sodīt kanālu – nauda no mūsu nodokļiem tiks pārskaitīta jebkurā gadījumā un ik gadu pieaugošā apjomā. Tā, lūk, Vilni!