Dzintris Kolāts. Trakais vēlēšanu rats Apriņķis.lv
- Autors: Dzintris Kolāts
Foto - LETA
“Pamuļķais Ješka arī šiten tajā sarakstā, nu! Un tā dullā Paulīne, kas večus kā cimdus maina! Vai tas i normāli?! Par tiem tak nevar balsot, ne nost mirdams!” – “Tas vēl nekas, mīļā! Paveries tai otrā sarakstā! Tur tak visi zagļi vienā rindā! Un Reinjankiņš ar’! Tas tak nevienu dienu nav skaidrā... Dies, pasargā – par tādiem vēlēt!”
Kaimiņienes izpēta viņām zināmos sarakstus, secina, ka par tiem balsi atdot nedrīkst, savukārt par tiem, kas nu parādās, no citiem novadiem nākdami, arī nevar, jo sveši. Apspriede beidzas ar secinājumu: balsot neies, ies labāk ravēt. Vēlēšanu ratam no tā ne silts, ne auksts, tas tik griežas. Kādi cipari kritīs, tā vairs nebūs nebalsotāju – ravētāju – darīšana. Jo tie tur patiesi ne pirksta nebūs pielikuši.
Lasītājs varbūt atpazina daiļliteratūras tēlus – Vizmas Belševicas dullo Paulīni un Andreja Upīša kausli un iemetēju Reinjankiņu. Citādi situācija pazīstama un nule klāt esošās vietvaru vēlēšanas lieliski atspoguļojoša. Jau par pirmajām balsošanas dienām saņemtas ziņas, ka aktivitāte bijusi zema. Nav jābūt vēlēšanu ekspertam, lai prognozētu, ka arī finālā nekas dižs nebūs.
Tam vairāki iemesli. Vairs nedrīkst piedalīties vēlētāju apvienības – “Mēs novadam”, “Novads mums”, “Gaismas spēki”… Var jau ironizēt, bet apvienības kaut kādā mērā identificējās ar savējiem, un, ja pavisam gaužas ziepes nesadarīja, balsot par tām varēja. Tagad tikai jau zināmās politiskās partijas, kuras lielā daļā vēlētāju nekādu uzticību neraisa. Juceklīgā valdības un likumdevēja darbība pandēmijas laikā balsotāju skaitu nepalielina. Tikšanos ar vēlētājiem tikpat kā nebija. Šo rindu autors piedalījās vienā un bija… vienīgais apmeklētājs. Lai arī ne mans saraksts, bet nosmējām, ka tāda kā audience sanākusi..
Bez tam lielākajā daļā gadījumu vēlētājam netika atbildēts par riskiem, kas saistās ar iekļaujamā novada palikšanu neinteresantā nomalē. Kūtspakaļā, kā mēdz teikt. Blēdīgo, bet runas mākslā iedresēto Juri Pūci pašvaldību ministra krēslā nomainījis, piedodiet, pastulbs censlis Artūrs Toms Plešs, kuru nomaļu būšana un ļaužu satraukums ne tikai neintersē, bet viņš tos principā nesaprot. Kā lielkrievu komisārs kaut kur Vidzemes provincē pēc kara. Ne bū, ne bē.
Tātad kopumā aina izskatās bēdīga. Bet ne bezcerīga. Vietējais centrs no daudziem vēlētājiem drīz kļūs vēl tālāks. Grozi kā gribi, no mums, vēlētājiem, būs atkarīgs pat vairāk nekā iepriekš. Programmās sola, ka kaut kādas “vietējās padomes” paliks arī tālākajos galos. Tad nu, mīļie lasītāji, neliksim jaunveidoto vietvaru mierā nekādā veidā. Neatkarīgi no tā, vai dzīvojam centrā vai krūmu nomalē. Ja metīs ārā pa durvīm, līdīsim atpakaļ pa logu. Ja arī tad izsviedīs, stāvēsim ārpusē un bungosim bungas. Galu galā – ja lasītājs pasūta un lasa “Rīgas Apriņķa Avīzi”, tad inerts un vienaldzīgs viņš nemaz nav.
Vēlēšanu rats griezīsies neatkarīgi no mums. Toties ciparus uz šī rata gan mēs varam ietekmēt. Jo īpaši situācijā, kad kopīgā aktivitāte solās būt gaužām remdena. Jo mazāk balsotāju, jo katrai balsij lielāka vērtība.
Bet, atgriežoties pie sākuma, kas tomēr labāk – pamuļķais Ješka un dullā Paulīne vai zagļu rinda? Es balsotu par pirmajiem. Daudz ko var iemācīties, dullumu var izmantot labās lietās, bet zagšanas kaislību izskaust daudz grūtāk…