Jānis Dimants. Vēsturiski nesmukumi plus čangaļu un čiuļu zemju dalīšana ^{Apriņķis.lv}

Karsto jūnijdienu norises liecina, ka, jā, diez ko nemīlam valdību, valsts augstāko eliti, toties pārsvarā ar pienācīgu cieņu, gana augstu atzinību vērtējam līdzšinējo vietējo varu.

Piekasīgāks lasītājs varbūt uzreiz iebildīs: nu kālab tad par tiem labajiem, vietējās varas mīlētajiem atnākuši nobalsot tikai trešā daļa, bet ne vismaz divas trešdaļas vēlētāju? It kā jau nu tā vajadzētu, būtu pat ideāli. Mazaktivitāte pašvaldību un vispār vēlēšanās iezīmējusies kā kaut kāda globāla kaite. Vienkāršoti runājot, piemetusies apātija. Ja pats premjers Krišjānis Kariņš to sācis uztvert kā demokrātijas apdraudējumu un solās nežēlot lielus budžeta tēriņus kapitālai izpētei, lai tad arī top zinātniski pamatoti atzinumi.

Tikmēr nebalsotāju aprindās dzird parūcam gan par sastrādātajām nejēdzībām tās trakās pandēmijas apkarošanas nolūkos, gan rīvēšanos partijās ar ministru mainīšanu, bet nedzird, ka tāpēc būtu iespītējušies un boikotējuši vēlēšanas. 

Sakritīgi Egils Levits un Jurģis Liepnieks

Valsts prezidents jūnija daudzajās intervijās mazaktivitāti vēlēšanās skaidrojis ar pieņēmumu, ka cilvēki sākuši labāk dzīvot, nekādu pārmaiņu netīko un atļaujas savu nostādni varas izveidē neizmantot… Vienu vakaru skatos, ka līdz “RīgaTV24” raidījuma “Preses klubs” vadītājam ticis un par ētera personību tiek godināts kādreizējais “Panorāmas” laiku kolēģis Sandijs Semjonovs, tad nu viņam parasti ašais, kā pats sevi dēvē, politikas vērotājs Jurģis Liepnieks stāsta, ka tiem laukiem viss ir labi, kā ir, un tāpēc uz vēlēšanām neiet.

Neko neiebilstot ne Valsts prezidenta paustajam, ne atraktīvajam Jurģim attiecībā uz to, cik laba dzīvošana tur, novados, atļaujos izpaust kāda sava Pierīgas paziņas skandēto. Viņš pats šurpu turpu joņo ar šiku autiņu, kundzei savs braucamais, dēlam uz skolu savs, un vēl viens stāv garāžā nereizei, ja kādam no rīta ar iedarbināšanu nepaveicas. Kad puspavēris muti pabrīnos, ģimenes galva noskalda: tu domā tas viss no labas dzīves? Štramais kungs vēlēšanās Ādažos nav piedalījies, jo ir deklarējies citur. Noskaidrojas, ka sieva balsojusi par Sprindžuku, jā, iemetusi urnā listi, kur pašā augšā Māris Sprindžuks, un, cik noprotams, nav pat pamanījusi, ka tas ir Latvijas Reģionu apvienības saraksts. Un sarunās dzirdu, ka daudzi carnikavieši balsojuši par Daigas Mieriņas, nevis kaut kādu Zemnieku savienības sarakstu.

It kā jau maza niansīte, bet cik spilgti liecinoša, ka pašvaldībās cilvēki balso nevis par partijām, bet personībām, vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem. Nav grūti apjaust noskaņu, ja tev pie vēlēšanu urnas jādodas ar listi, kas aploksnē ielikta uz dullo, jo par neskaitāmajiem kandidātiem neesi ne dzirdējis, ne viņus jelkad redzējis vai ko izlasījis; tad jau arī krīt tā izvēle palikt maliņā un pavairot nebalsojušo procentpunktus. Mums nav kaut kas kārtībā ar kandidātu iepazīšanu un iepazīstināšanu.

Tāds domas virpinājums vedina arī uz mediju kritisku pavērtēšanu. Vispār jau būtu par ko pārmest, kaut, protams, neiespējami kādus izvērsumus saveidot, ja, piemēram, Pierīgas novadu domēs uz 136 deputātu vietām pretendē 1186 kandidāti. Kādus jau varētu izgaismināt – saslavēt vai sasist lupatu lēveros. Vienādi vai otrādi tas tomēr būtu nekorekti, netaisni. Bet gaužām muļķīgi arī, ka priekšvēlēšanu laikā medijiem nākas izvairīties deputātu kandidātus kaut vai vārdā nosaukt, lai, dies pas, kāds nepiešūtu reklamēšanu vai pat korumpētību.

Tikmēr pašieceltais eksperts, dienas un naktis dzīvodams līdzi vēlēšanu batālijām, balsu skaitīšanai, izvērtējumiem, ir atklājis… Ja aizvadītās pašvaldību vēlēšanas vēsturē paliekoši iefiksētas ar nepieredzēti zemo 34,1 procenta balsstiesīgo piedalīšanos, tad vismaz pats savā pagarajā mūžiņā nekad neesmu piedzīvojis labā nozīmē tādu mediju bumu, ko piedāvājuši pirmām kārtām televīzijas kanāli, radio, arī interneta portāli un visi ar tiešu pieslēgšanos vai katrā valstspilsētā, tuvīnos un tālīnos nostūros.

Lai piedod citi cienījami lietišķu raidījumu vadītāji, reportieri notikumu degpunktos, bet naktī no 5. uz 6. jūniju kā augstākās raudzes medijmeistars pie milzīgas Latvijas kartes līdz ar specefektiem mirdzēja “Panorāmas” Jānis Geste. Bez mazākās ieskatīšanās kādā tradicionālā papīrlapā, datora ekrānā vai špikeriekārtā, no galvas nosaucot desmitiem vietu un vārdā un uzvārdā vismaz pussimtu personāžu, kas pārņem vai no jauna ieguvuši varu, un tu savām acīm redzi attiecīgās vietas Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē, Latgalē, Sēlijā, izjūti, kas tur noticis un ar tiešraides pieslēgumiem skati pašreiz notiekošo, baudi Latvijas pulsējumu... Tas Geste LTV Ziņu dienestā pa pilnam sapelnījis uzslavu bonusus, ko viņam kā vārdabrālim arī dāvāju Jāņos!

Divi Eglīši

Jā, šajās jūnija dienās viņi kā piebārstīti vai visos iespējamajos saziņas līdzekļos. Pat pagrūti izsekot, kurš ir kurais. Tas viens visu pavasari bijis tādā kā ministru izsolē – gribējis būt finanšu ministrs, tad ekonomikas ministrs, beidzot 3. jūnijā iecelts par labklājības pārzinātāju. Taču, gribēdams paspīdēt vai kaut ko citu panākt, pašrocīgi izplatījis tādu tvitersarakstījumu un nokļuvis tādās krustugunīs, ka tiek prasīta demisija. Pasekojot līdzi viņa tālākajām izdarībām, ielāgosim, ka tas ir no deputātu aprindām nākušais mūždien runātīgais Gatis Eglītis.

Mums kā televīzijas skatītājiem un radio klausītājiem jāzina, ka līdzās Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) tiek veidota otra jauna padome ar apzīmējumu SEPLP, uz kuru tiek virzīts savulaik ar pompu NEPLP ievēlētais Jānis Eglītis. Eglītis būs tas, kurš ienāks vēsturē kā dižprojekta īstenotājs, apvienojot Latvijas TV Zaķusalā un Radio Doma laukumā vienā medijā, lai tak mēs baudītu iespējami vienādākas ievirzes programmas. Ja tas neliekas tīkami televīzijas skatītājiem, radio klausītājiem, arī pašiem apvienošanai nolemtajiem diviem tik lieliem un atšķirīgiem kolektīviem, nāksies vien samierināties, kur liksies…

Nē, tā vis laikam nevar teikt par samierināšanos. Mums taču uzrodas kādi, kas iebilst un apstrīd pat visuvareno Satversmes tiesu, kas atkal uzskatāms kā kaut kas vēsturisks mūslaikos. Tajā pašā priekšvēlēšanu bangojumā taču iekļaujams bēdīgi slavenais Rīgas čangaļu dumpis, kā to uzjautrināšanās nolūkos izdevumā “Ir” nodēvējis pazīstamais komentētājs Aivars Ozoliņš, ar žurnālistisku veiklību aprādot tos, kas nostājas pret Latgales zemju atdošanu čiuļiem. Tie Rīgas čangaļi domāti Saeimas deputātu grupa – Edmunds Teirumnieks, divas Janīnas Kursītes, Juris Rancāns, Andris Kazinovskis un Jānis Tutins –, kas nāca ar priekšlikumu neiekļaut Varakļānu teritoriju Madonas novadā, bet gan atstāt pie Rēzeknes novada. Vārdu sakot, skaļum skaļa pretnostāšanās Satversmes tiesas spriedumam.

Brīnumainā kārtā dedzīgos čangaļus ņem un atbalsta vairākums gan no pozīcijas, gan opozīcijas puses. Atkal ārprāts! Konstitucionālā krīze! Ne pa jokam sabijies izskatās Valsts prezidents. Bet, kad bija palicis solis līdz Saeimas atlaišanai, ne pa jokam sabijās paši parlamentārieši; izgāja no strupceļa situācijas, atstājot Varakļānus kā patstāvīgu novadu.

Laikam jau Levita kungs kompromisa iznākumu ar Varakļāniem uzskata kā lielu savu uzvaru, intervijās pie izdevības atgādinot, ka tiesiskā valstī Satversmes tiesas spriedumi pildāmi visiem, arī Saeimai. Tomēr nav nekur teikts, ka Satversmes tiesu pat pakritizēt nav ļauts. Un, bāc, viens no portāliem 8. jūnijā publicē itin analītisku rakstu, netieši pavelkot uz zoba konstitucionālās krīzes pārņemtos un raisot vismaz aizdomas, ka tā Satversmes tiesa necik svēta vis nav. Tās izklāstos minēts, ka Saeima rīkojusies patvaļīgi, pievienojot Varakļānus Rēzeknes novadam, jo, redz, aptaujā 84 procenti bijuši pret. Turpretī pat 98,45 procenti aptaujāto ikšķiliešu, kas bija izteikušies pret viņu pievienošanu Ogres novadam, Satversmes tiesai nav licies svarīgi un stresā ilgstoši turēto Ikšķili atstāja Ogres novadam. Zināms arī, cik daudziem liekas netaisnīgi, ka Satversmes tiesa atzinusi par atbilstošu Inčukalna pagasta iekļaušanu Siguldas novadā, Garkalnes pagasta un Vangažu pilsētas iekļaušanu Ropažu novadā. Tikai nav vairs kur sūdzēties.

Taču nav vērts arī lieki izsamist. Gan jau pielāgosimies. Jā, un tikmēr no interneta apvāršņiem jau izzudis raksts ar kritiskajiem izteikumiem par Satversmes tiesu.