Menu
 

Viedoklis. Ja partijas nestrādā, tad arī naudu nesaņem! Apriņķis.lv

  • Autors:  Irēna Romanovska
Publicitātes foto Publicitātes foto

Tūlīt apritēs mēnesis kopš pagājušas pašvaldību vēlēšanas, un daudzi vēl arvien satraukti meklē iemeslu zemajai vēlētāju aktivitātei. Vieni vaino robežu pārzīmēšanu administratīvi teritoriālās reformas rezultātā, citi – jau pierasto pandēmiju un zemo reklāmas kampaņu intensitāti, vēl kāds saka, ka cilvēki ir tik ļoti apmierināti ar esošo varu, ka nevēlas neko mainīt. Krietni klusāks, bet varbūt tādēļ arī patiesāks ir viedoklis, ka zemā aktivitāte bijusi tādēļ, ka iedzīvotājiem netika izsūtīti Centrālās vēlēšanu komisijas uzaicinājumi uz vēlēšanām.

Visi iepriekšminētie iemesli, manuprāt, ir nevis cēloņi, bet gan tikai redzamās varas un tautas atsvešināšanās blakusprodukti. Patiesais cēlonis visdrīzāk meklējams “partiju demokrātijas” norietā.

Politiskās partijas Latvijā ir tās, ar kuru starpniecību tauta ievēl savus pārstāvjus Saeimā un pašvaldībās, vienlaikus politiskās partijas Latvijā ir tā sociālā institūcija, kam drīzāk uzticas nekā neuzticas vien 7% no valsts iedzīvotājiem. (Avots – https://lvportals.lv/skaidrojumi/328626-uzticibas-limenis-medijiem-un-institucijam-baltija-20202021-2021)

Ja salīdzinām uz šīm vēlēšanām atnākušo vēlētāju daudzumu, un tie ir 34% no visiem balsstiesīgajiem, un to cilvēku skaitu, kuri uzticas partijām – 7%, ir nevis jābēdājas par zemo vēlētāju aktivitāti, bet jāpriecājas, ka tā ir lielāka par uzticības reitingu partijām. Nākotnē, ja netiks atjaunota vai jaunizveidota uzticība politiskajām partijām, mēs droši varam sagaidīt turpmāku vēlētāju aktivitātes kritumu, ko izmainīt varēs varbūt tikai ar likumu, nosakot obligātu dalību vēlēšanu procesā, t.i., ar piespiešanu “mīlēt partijas”.

Lai izvairītos no šādām “piespiedu laulībām”, sabiedriskās domas laukā klīst dažādi viedokļi par vēlēšanu sistēmas maiņu. Vieni saka, ka vajadzētu mažoritāro vēlēšanu sistēmu un tautas vēlētu prezidentu, citi atkal fantazē par atgriešanos pie pirmās brīvvalsts laikā ieviestās sistēmas ar brīvi maināmiem sarakstiem, kur var atsevišķi balsot gan par sev mīlamo kandidātu no nemīlamas partijas, gan atsevišķi par sevišķi mīlamu partiju. Protams, ir arī kompromisa variants, ka daļu deputātu ievēl proporcionālās vēlēšanās no partiju sarakstiem, bet otru daļu – mažoritārā kārtībā. Manuprāt, šie labākā risinājuma meklējumi ir pareizajā virzienā, taču nevar rezultēties ar pozitīvu iznākumu, jo tiek veikti, neapzinoties to, ka pie niecīgas uzticības partijām izmaiņas vēlēšanu sistēmā nedos būtisku un ilglaicīgu rezultātu. Vēlētājs pēc pirmā brīža cerībām un eiforijas saskarsies ar tādu pašu politiku kā līdz šim, zaudēs visas ilūzijas un atlikušo uzticību politiskajām partijām, likumdevējam, valsts varai un visbeidzot arī pašai valstij.

Pie šādas demokrātijas, kāda tā ir Latvijā un Eiropā, kur “starpnieks” starp sabiedrību un varu ir politiskā partija, neceļot paša “starpnieka” autoritāti, nevar atrisināt uzticības krīzi. Protams, lai atrisinātu šo uzticības krīzi, ir jāzina tās cēloņi. Var jau veikt visādas aptaujas par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, var algot ekspertus, taču tikai pareizi uzdots jautājums var pietuvināt pareizajai atbildei, skatoties uz procesiem kopsakarā.

Šajā gadījumā būtiskas analoģijas var rast, apskatot sociālos institūtus kā tādus, to funkcionālo nozīmi un vietu sabiedrībā. Jebkura institūcija, kas nepilda savu funkciju, agri vai vēlu degradējas, zaudē savu autoritāti un ātri vai lēni beidz savu eksistenci. Tā tas ir noticis ar dažādām cunftēm un ģildēm, studentu korporācijām, arodbiedrībām un šobrīd diemžēl notiek arī ar kristīgo baznīcu.

Kā tad ir ar tām partiju funkcijām un lomu Latvijā? Var atrast ļoti dažādas definīcijas par demokrātiju un partijām, taču es šoreiz citēšu mūsu pašieceltā demokrātijas sargsuņa “Delnas” rakstīto: “Partijas, pirmām kārtām, veido saikni starp iedzīvotājiem un valsts varu. Politiskā vara ir jebkuras politiskās partijas mērķis, lai varētu pārstāvēt noteiktu sabiedrības grupu intereses. Partijām bez šīs pārstāvniecības funkcijas ir arī virkne citu uzdevumu, tai skaitā sabiedrības politiskās līdzdalības nodrošināšana, politiskās socializācijas funkcija – indivīds tajās iegūst zināšanas un priekšstatu par politiskajām norisēm. Nozīmīgāko politisko ideju, lēmumu, priekšlikumi aizsākas politiskajās partijās. Tāpat partijas ir tās, kuras veido politisko eliti, atlasa valsts līderus – no sava vidus izvēlas pārstāvjus, kuri kandidē vēlēšanās un pēc ievēlēšanas ieņem amatus valsts pārvaldē, politiskajās institūcijās.” (Avots – https://delna.lv/lv/darbibas-jomas/politikas-uzraudziba/politiskas-partijas/)

Izlasot iepriekšminēto un salīdzinot to ar pastāvošo politisko realitāti, mēs varam redzēt, ka neviena pati funkcija, neviens pats uzdevums no politisko partiju puses praktiski netiek pildīts! Tā kā partijās realitātē sastāv tikai ievēlētie jeb topošie deputāti un viņu draugu, radu un nelielās ģimenes locekļi, tad tās neveido saikni starp sabiedrību un valsts varu. Politiskās partijas nepārstāv sabiedrības intereses, jo sabiedrība mūsdienu pasaulē ir tik sadrumstalota un ar tik dažādām reizēm pat klaji pretrunīgām interesēm, ka šāda grupu intereses pārstāvoša partija nevar pārvarēt 5% barjeru. Politiskās partijas neveicina politisko līdzdalību, jo tā partijām nav vajadzīga un ir pat apgrūtinoša. Latvijā varai sabiedrības politiskā līdzdalība nav nepieciešama, to parāda arī referendumu teorētiskā iespējamība, bet praktiskā neizveicamība. Ja nav sabiedriskās līdzdalības partijās, tad tās arī nenodrošina vajadzīgo zināšanu un prasmju apgūšanu un pārmantojamību. Savukārt kādus līderus partijas Latvijā atlasa, mēs redzam ar esošo ministru un Valsts prezidentu piemēriem!

Vēlētāji redz gan partiju bezdarbību, gan arī to, ka partijas, neskatoties uz sava darba nepildīšanu, saņem dāsnu nodokļu maksātāju naudiņu. Tādēļ nav brīnums, ka arvien biežāk vārds “deputāts” un “politiķis” neraisa uzticību un tiek asociēts ar kādas šauras vai pat elitāras grupas pārstāvības interesēm.

Lai situāciju mainītu, var izmantot arī izmaiņas vēlēšanu sistēmā, taču pilnīgi pretējā virzienā, nekā šobrīd “dienaskārtībā pasniegtais”. Visa veida maināmie vēlēšanu saraksti, arī daļēja vai pilnīga mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešana mazina politisko partiju lomu sabiedrības dzīvē, jo deputātu gala izvēle tiek nodota tikai vēlētāju ziņā. Un, ja tas ir tā, tad nedrīkst un nav nekāda vajadzība maksāt politiskajām partijām nodokļu maksātāju naudu! Savukārt, ja partijas vēlas saņemt nodokļu maksātāju naudu, tad tām jāpilda sava loma – vismaz daļēji. Ja vēlēšanās partijas izliks nemaināmos sarakstus, tad politiskā cīņa, kandidātu un vēlākās elites atlase tik tiešām notiks partijās, tās atgūs daļu no funkcijām un sabiedrībai saprotamu lomu, un varbūt arī daļu no uzticības. Tad arī vēlēšanu procesā nebūs tik daudz balsu pirkšanas gadījumu, jo deputātu kandidāti nevarēs ar vēlētāju palīdzību ietekmēt savu vietu gala rezultātā. Tad nebūs arī tik daudz individuālo kampaņu, un pašām partijām nevajadzēs skaidroties KNAB’ā par vēlēšanu budžetu pārtēriņiem. Arī Saeimā deputātu klaiņošana kļūs stipri retāk sastopama. Tad partijas tik tiešām pildīs starpnieka lomu starp sabiedrību un varu.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.