Menu
 

Voldemārs Lauciņš. Bērni ir nākotne, neizbijies? Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš, Dr. Theol.
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Bērnībā manai meitai no izauguša draugu bērna “mantojumā” tika beisbola cepurīte ar mūsdienīgi populāru spilgtu uzrakstu “Bērni ir nākotne, neizbijies?”. Sākumā mani tas smīdināja, bet šodien – vairs ne. Katrs kādreiz esam bijis bērns, un bērnība ir vieta smiekliem un delverībām. Tomēr, vai kaut kas par bērniem un bērnu audzināšanu pagātnē un situācija tagadnē neliek raizēties (pat baidīties) par nākotni?

Bērni ir Dieva dāvana

Ūdens vērtību visvairāk jūt slāpstošais, bet nesaprot dzidrā ūdenī peldētājs. Ar bērniem ir līdzīgi. Vecākiem ar bērnu bariņu, kuriem ir auglīga gandrīz katra kustība bērnu ieņemšanas virzienā un nopietni jāapdomā bērnu plānošana, ja vien viņi nav gatavi uz futbola komandas lielu bērnu pulku, būs citāds ieskats nekā ģimenei – sievai un vīram, kuri gadiem un pat gadu desmitiem nesekmīgi cenšas iegūt bērnus.

Cits stāsts ir veselīgas un pietiekami turīgas ģimenes, kuri nevēlas bērnus nemaz vai izvēlas tikai vienu, kuru tad padara par lellīti. Tādus pirms gadsimta neveiksmīgi centās aizsniegt pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste ar rakstu par bērnu jautājuma svarīgumu savā 1919. gada 17. novembra “Diskrētā lūgumā tautietēm”. Tādiem neko nevarēšu teikt, es to nesaprotu.

Atgriežoties pie bērnu priekiem ģimenē – kaut kā nedaudz biedējoša. Bērna ienākšana neatgriezeniski maina ģimenes attiecības, kur turpmāk vairs nav tikai viens vīrs un viena sieva. Maziem bērniem ir maza ietekme uz tēta un mammas dzīvi. Kaut kas ir mazāk – naudas ceļošanai uz tālām zemēm vai jauna auto iegādei, laika savām izklaidēm un vīra – sievas divvientulībai. Bet ieguvumi vīram un sievai atsver ieguldījumus. Tāds skats uz bērnu ir tikai vīra un sievas, t. i., tēva un mātes, jeb ģimenes kontekstā.

Robeža starp privāto un publisko

Tomēr privātais skats nenosedz visu perimetru. Tūlīt ar ienākšanu ģimenē bērni ietekmē plašāku sabiedrību, un ietekme tikai pieaug līdz ar bērnu augšanu. Pirmajos gados zīdaiņa un mazuļa saskarsme un atstātā ietekme ir salīdzinoši šaura, pamatā uz ap ģimeni esošajiem. Līdz ar dārziņu un skolu bērna nabassaite turpina dilt un viņš arvien vairāk ieņem pats savu vietu sabiedrībā.

Runa nav vien par fiziskiem lielumiem, bērnam augot – viņš vairāk aizņem telpu mājās un uz auto sēdekļa, palielinās patērētā uztura apjoms un nēsāto drēbju izmēri. Arvien pamanāmāka kļūst augošā cilvēka vieta sabiedrībā – kaut kādā brīdī cilvēks drīkst strādāt, iegādāties alkoholu, vadīt transporta līdzekli, dienēt armijā un laulāties, t. i., dibināt pats savu jauno ģimeni, kura jau tālāk audzinās nākamos bērnus. Ak, jā, pilntiesīgs cilvēks drīkst arī vēlēt un tikt ievēlēts. Tātad, reiz šis konkrētais pieaugšanas cikls ir noslēdzies, privātais ģimenes prieks – bērns (ja vien nav kas nogājis šķērsām) – ir kļuvis par publisko vai sabiedrisko ieguvumu.

Nozīmīgi bērnu audzināšanas piemēri pagātnē un tagadnē

Mūsdienās daļai sabiedrības bērni tomēr ir vien mazie, mīļie cilvēciņi, kuri tik vien kā iepriecina. Viņus var saģērbt pēc vēlmes un citādi izklaidēties. Paskatoties dziļāk, aiz nosacīti rotaļas elementa, redzams kas vairāk – kāds potenciāls spēks, īpaši, kad runa par audzināšanu, kurā ir arī kaut kas biedējošs. Te pievienošu divus vēsturiskus piemērus un vienu pavisam nesenu novērojumu, kā bērnu audzināšana ietekmēja ievērojamas pārmaiņas sabiedrībā.

Pirmkārt, no senākas pagātnes. Līdz reformācijas ienākšanai mūsu zemē latviešu valodu lietoja stipri ierobežoti, pārsvarā zemākajos sabiedrības slāņos. Kas vēlējās kāpt pa sabiedrības kārtas kāpnēm, mācījās vācu un viegli aizmirsa latviešu valodu. Tā paaudzes vai divu laikā no zemniekiem – latviešiem veidojās amatnieki – vācieši.

Reformācija un īsi pirms tās atklātā grāmatu tiražēšana mainīja šo vēstures gaitu. Mācītājam draudzē tagad bija jāsludina latviešu valodā un bija nepieciešami valodas apgūšanas un izkopšanas materiāli. Lai Dieva Vārds aizsniegtu draudzes locekļus arī ārpus dievnama, bija nepieciešama latviešu grāmata. Tā jau XVII gs. zemnieku mājās ienāca latviešu grāmatas un viņu bērni mācījās tās lasīt. Gadu desmitos un pat simtos, latviešu bērniem arvien vairāk mācoties, pieauga zināšanas un veidojās kopējs vērtību pamats.

Tā rezultātā jau XIX gs. noteiktā teritorijā bija izveidojies cilvēku daudzums ar kopējām vērtībām – latviešu tauta. Tas savukārt bija izšķiroši Latvijas izveidei pēc Pirmā pasaules kara. Tolaik cilvēku saziņa un informācijas apmaiņa darbojās ievērojami, tāpēc izmaiņas no dažādām vienas valodas reizēm pat ļoti atšķirīgām mūsu zemes pusēm uz kopēju tautu notika lēnāk, bet notika, un mēs to baudām vēl šodien.

Otrais mūsu zemei ļoti nozīmīgais bērnu audzināšanas spēka piemērs bija pēdējā okupācija. Komunistu režīma līderi lieliski apzinājās bērnu audzināšanas nozīmi un ļoti pūlējās, lai skolās viss notiktu pēc viņu prāta. Tomēr audzināšana mājās, pat reizēm tikai pieklusinātās virtuves sarunās, darīja ko citu. Šis, kas cits, manifestēja, kad bija iespējams atkal meklēt neatkarības atjaunošanu.

Tas, ko komunisti tik ļoti pūlējās izdarīt caur skolu, nebija spējis pilnībā sagraut to, ko vecāki vai pat vecvecāki mājās reizēm neteica. Tajā laikā bez skolas komunisti pievērsa lielu vērību arī izklaidei, to stingri kontrolējot. Vecākas paaudzes atcerēsies komunistu laika filmas, arvien klātesošu partijas un režīma slavinājumu. Protams, arī tajā laikā bija meistari, kas mācēja pateikt daudz vairāk, arī tikai atļautā ierobežojuma ietvaros, bet tie tomēr bija mazāk. Komunistu audzināšana skolās un izklaidē gan nebija pilnīgi bez ietekmes, kuru arvien baudām lielajā ateisma popularitātē un ievērojami degradētā darba, bet pašu galveno ģimene iznesa cauri.

Pēdējais nedaudz sanāk kā turpinājums ieskatam par komunistu kontrolēto kultūru un citu izklaidi. Kāpēc pat mazos Latvijas ciemos puišeļi skraida pa pagalmu un skaļi bļaustās angļu lamuvārdus vai arī par lielu lietu kļuvusi jaunā halovīnu tradīcija, kura nebija īsti pazīstama 20 gadus atpakaļ?

Ja iepriekš valdība kontrolēja izklaidi, tad tagad to dara veiksmīgi darboņi, kuri arī nav gluži bez kādām interesēm. Tad, kad veiksmīgas bija indiešu filmas, tad daudzi mācījās dejot kā Bolivudā. Kad “bagātie raudājaLatīņamerikas seriālos, tad bērni saņēma vārdus – Marija un Hosē. Mēs dzīvojam brīvā valstī, bet, ja neesam uzmanīgi, tad audzināšanu pārņem izklaide, un tajā var būt lietas, kuras mēs negribam. Nav jau tā, ka es iestājos pret izklaidi, bet “kas par daudz – tas par skādi”

Vai nākotne ir droša?

Amerikāņu domātājs Tomass Sauels (Thomas Sowell) ir izteicies, ka katra jaundzimušā paaudze ir kā barbaru invāzija, kuri jācivilizē, lai tie nesagrautu civilizāciju. Un tajā ir liela gudrība. Ja iepriekšējās paaudzes, bieži saviem bērniem gribot labāko, tiecās pēc izglītības, savus bērnus audzināja tā, lai būtu vecumdienu atspaids, un pat ar ne-vārdu nopūtām nodeva tālāk savas vērtības, tad tagad bilde vairs nav tik skaidra un iepriecinoša.

Kopš izklaide ir audzinājusi mūsu civilizācijas bērnus, ir daudzas lietas, kuras man liek uztraukties, jo Holivudas filmas ir nesalīdzināmi interesantākas par mūsmājās radītajām, un ārzemju mūzika liekas daudz noturīgāka. Jā, mani uztrauc tas, ka daļai manas zemes liekas normāli, ka uz Eirovīziju aizbrauc izpildītāja, kuras izpildījums man ir pretīgs, jo tas rāda, ka gaume un vērtības daudziem vairs nav tie, uz kuriem cēla manu zemi un izauga mana tauta.

Mani var vainot aprobežotībā, bet, manuprāt, vēsture rāda, cik nozīmīga ir bērnu audzināšana, tāpēc, ja audzinātāja paliek izklaide, tad mani biedē nākotne ar jau izaugušo paaudzi, un vēl vairāk uztraucos – kādi būs viņu bērni, lai arī cik maz viņi būtu. Man nav atbildes uz to, bet ir raizes, kuras, ceru, tomēr būs pārspīlētas.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.