Māris Zanders. Jaunie projekti Saeimas vēlēšanām Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Viens no lielākajiem un vienlaicīgi neizbēgamajiem šķēršļiem korektai politiskai analīzei ir vērtētāja emocionāla attieksme pret konkrēto politiķi vai partiju. Apzinos, ka šāds subjektīvais skatījums man varētu traucēt izteikties par diviem no redzamākajiem jaunajiem politiskajiem projektiem – Alda Gobzema “Likums un kārtība” un vēl neskaidro grupu ar Aināru Šleseru priekšgalā. Tomēr mēģināšu.
Informatīvās telpas patērētājam varētu šķist, ka pēdējā laikā Gobzemu ir piemeklējušas neveiksmes. No partijas izstājušās viņa kolēģes Saeimā, deputātes Jūlija Stepaņenko un Ļubova Švecova, turklāt noprotams, ka abas varētu pievienoties Šleseram. Ar krāšņiem izteikumiem pazīstamais Gobzems, kuram kritiķu nievas patiesībā daudz nekaitē, šoreiz pāršāva, kā saka, pār strīpu, aizskarot (visticamāk, negribēti) ebreju kopienu, kurā ir ekonomiski ietekmīgi ļaudis.
Tomēr iepriekš minētais nenozīmē, ka partija, kuras reitings šā gada jūnijā (SKDS aptauja) ir 3,3%, ir sākusi norietēt, vēl īsti neuzsākot darbību. Vai – formulēsim citādi – ka nu nākamgad Saeimas vēlēšanās lielākas šanses ir nevis Gobzemam, bet Šleseram.
Par “aizgājējām”. Var lietot dažādus apzīmējumus, tostarp neglaimojošus, tam, kā Gobzems redz sevi šajā pasaulē, tomēr realitāte ir tāda, ka principā viena līdera partijas mūsdienu politikā nav nolemtas marginālam statusam. Gobzema problēma gan varētu būt tā, ka viņš izdara pārsteidzīgus salīdzinājumus – vienkārši izsakoties, viņš tomēr nav nedz Viktors Orbans, nedz Jaroslavs Kačinskis, nedz Mateo Salvīni. Tas, ka zināms polittehnoloģisku paņēmienu kopums ir nesis izcilus rezultātus Donaldam Trampam, nenozīmē, ka tos var izmantot Gobzems Latvijā.
Tajā pašā laikā jāsaka, ka principā “Likums un taisnība” var itin viegli iekļūt nākamajā Saeimā ar vienu vienīgu “zvaigzni”, proti, pašu Gobzemu. Gobzema priekšrocība – salīdzinot ar Šleseru, kurš vēlas, lai viņā redz pragmatisku uzņēmēju – ir tā, ka Aldis atšķirībā no Aināra retorikā, uzvedībā un arī ideju kombinācijās var atļauties faktiski jebko, jebkādu salikumu un jebkādas pretrunas.
Tāpat būsim godīgi pret sevi: antisemītisms Latvijā nekur nav pazudis, tādēļ pat konflikts ar ebreju kopienu Gobzemam var palīdzēt vēlētāju sadaļā, kuriem pie sirds iet “politnekorektums”. Savukārt, ja Gobzems nav muļķis, tad konflikts viņam būs mācība mazāk sekot vēsmām sociālajos tīklos – tas, ka ideja par “dzeltenās zvaigznes” piespraušanu, protestējot pret vakcināciju, cirkulēja sociālajos tīklos, nenozīmēja, ka to vajadzēja “sadzirdēt” un atkārtot.
Gobzema projektā kā sastāvdaļa iepriekš bija pamanāms sludinātājs Aleksejs Ļedjajevs. Varētu prognozēt, ka nu, kad Šlesers pats nolēmis atgriezties politikā, iepriekš Šleseram lojālā un disciplinētā ar Ļedjajevu saistītā vēlētāju grupa (“Jaunā paaudze”) dreifēs no Alda atpakaļ pie Aināra, un tas “Likumam un kārtībai” būtu jūtams zaudējums. Tāpat skaidrs, ka nu Šlesers vairs nepalīdzēs Gobzemam ar savām iestrādnēm tradicionālo konfesiju vadības rindās – pašam noderēs.
Tiesa, cits jautājums, vai kultivētās attiecības vēl funkcionē tikpat labi. Vai abi projekti ir/būs reāli vai tikai fiktīvi konkurenti? Skaidrs, ka abiem kungiem nav problēmu sadarboties, tomēr kopumā nedomāju, ka mēs piedzīvosim vienkāršu vienas grupas maršu, tikai “divās kolonnās”. Rezultātā priekšvēlēšanu kampaņās mēs pieredzēsim nu jau četras versijas par to, kas ir “konservatīvisms” un “tradicionālās vērtības”.
Var no sirds patikas ironizēt par šiem jaunajiem projektiem, tomēr es pret tiem Nacionālās apvienības un jauno konservatīvo vietā izturētos nopietni.