Logo
Drukāt šo lapu

Mārcis Bendiks. Prātojums par tiesām un mocekļiem Apriņķis.lv

Aleksandrs Gapoņenko Aleksandrs Gapoņenko arhīvs

Tiesu lietās malā stāvētājiem nekad nebūs pilnas skaidrības par detaļām un to secību – kurā brīdī kurš ko ir pieteicis, atteicis, pārsūdzējis un apelējis... Un, ja iesaistītie personāži vienlaikus darbojas vairākos sižetos, droši izsekot līdzi var tikai pašam vienkāršākajam, proti, “iesēdina” vai “izlaiž”.

Kādā procesuālā statusā, kurā no procesiem – tas visbiežāk paliek uztveres neskaidrākajos apgabalos. Turpat arī reizēm sāk rosīties aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar visu ainu kopumā.

Kad uzzināju, ka pazīstamais aktīvists Gapoņenko ir “izlaists”, nodomāju, ka tas saistīts ar lietu, kurā viņu tiesāja. Tas, protams, bija aplams pieņēmums. Tiesāja viņu par nacionālā naida kurināšanu lietā, kas uzsākta vēl pērn oktobrī, “iesēdināja” jau par citu, aprīlī pasāktu, bet augustā Drošības policija ir iesākusi vēl vienu lietu – nu jau par tādu nodarījumu buķeti, kas velk uz valsts pamatu graušanu.

Raibs gar acīm metas, un man kā nekvalificētam glūniķim atliek tas pats primitīvais vērtējums – “sēž” vai “nesēž”. Īsā versija vienkāršā valodā: lieta par vēršanos pret Latvijas valstisko neatkarību ir, jāsēž pagaidām nav.

Toreiz aprīlī, kad tiesa lēma par Gapoņenko aizturēšanu, man pirmā doma bija tādas kā izbailes: kas tagad būs, ja par stulbu izrunāšanos visus liks cietumā? Lasītājs nojauš, ka rūpes man bija ne tik daudz par vārda brīvību kā tādu, bet par sevi konkrēti. Ar muti mēdzu braukt visai braši, bet dzīves beigas sagaidīt aiz restēm negribētos vis.

Tad drusku palasījos zinātņu doktora kunga vēstījumus (jā, jā, “Letas” datu bāzē rakstīts, ka zinātņu doktora disertāciju viņš esot aizstāvējis tepat LU, pa ekonomikas līniju), un kļuva skaidrs, ka es esmu relatīvā drošībā. Neko tādu nelietoju, lai rakstītu tik briesmīgus murgus. Un, arī no vārda brīvības viedokļa skatoties, “ziņu” izplatīšana par NATO iecerēm taisīt Rīgā dumpošanos un sadzīt krievus stadionos etniskās tīrīšanas nolūkos tomēr ir pāri tai strīpai, kur beidzas muldēšana un sākas noziegums.

Atkal atzīšos detaļu nezināšanā, kurš ko prasīja, kurš kā argumentēja, bet mūsu humānā un taisnā tiesa lēma doktoru Gapoņenko no apcietinājuma atbrīvot. Lai atceramies, ka viņš pat bija pasācis bada streiku, šķiet, tieši vienas atslodzes dienas garumā un, ārā izlaists, sūdzējās par veselības pasliktināšanos un bailēm kļūt par mocekli.

Šis moments mani drusku tā kā samulsināja. Skaidra lieta, cietumā veselību uzlabot izdodas tikai retajam, bet kāpēc gan bailes no moceklības oreola? Atbalstītāji un fani iegūtu varoni, ar kura portreju rotāt sanākšanas un piketus. Varētu arī kādus suvenīrus sākt gatavot, būtu savs labums mazajam biznesam.

Bet nu nekā, humānā tiesa to visu ir novērsusi. Kaut gan nav kļuvis īsti skaidrs, vai Dr. Gapoņenko nemaz nav centies graut valsti un sadarboties ar ārzemēm šai nolūkā, vai varbūt turpmāk tā vairs nedarīs. Vispār līdz šim noķertie spiegi mums tādi pašvaki, ja salīdzinām ar igauņu specdienestu lomu, – kāds dzelzceļnieks, kāds lauku saimnieks, kaut ko filmējuši... Smagi panti, bet paviegli sodi. Pēdējais vispār nosacīts. Nosacīts sods par spiegošanu, khm, khm! Bet Dr. Gapoņenko atkal var doties ielās.

Salieku kopā to visu, un manī atkal sāk rosīties aizdomas, ka kaut kas nav īsti pareizi visā bildē kopumā. Hibrīdkarš plosās pa visu pasauli, tikai ne pie mums. Dzīvojam mierīgi, bez mocekļiem un spiegiem.

Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2018