Menu
 

Irēna Romanovska. Stalti stāvam valstiskumā vai rāpojam uz progresu? Apriņķis.lv

  • Autors:  Irēna Romanovska
Kolāža – Atēna vs Homo Democraticus. Foto – theacropolismuseum.gr un facebook.com/squadrennial Kolāža – Atēna vs Homo Democraticus. Foto – theacropolismuseum.gr un facebook.com/squadrennial

Tēlniecības kvadriennāles “Rīga 2020” ietvaros uz nojauktā Daugavas tilta balsta parādījās lietuviešu skulptora Donata Mockus izveidotais tēls “Homo Democraticus” – monstrozs veidojums, kas veltīts tautas priekšstāvju pārvērtībām pēc vēlēšanām. Te nu mēs stāvam Daugavas krastā un spoguļojamies savā progresā ceļā uz demokrātisku un atvērtu sabiedrību. Iespējams tas ir pat likumsakarīgi, ka nākamais skulpturālais veidojums pēc kroplās demokrātijas tēla Daugavā parādījās mūsu pašu ierēdņu izcakotais Korupcijas aisbergs, jo kur demokrātija ir tikai plakātiska fikcija, tur arī korupcijai ir vislabvēlīgākā augsne iegūt legālu aizsegu.

Raugoties uz “Homo Democraticus” kā uz mūsdienu sabiedrības priekšstāvju un viņu pārstāvēto vērtību atspoguļojumu, neviļus jāaizdomājas, cik gan tālu esam progresējot attālinājušies no klasiskā demokrātiskas sistēmas parauga – Atēnu demokrātijas?

Tā kā antīkajā Grieķijā pilsoņa politiskās īpašības bija nesaraujami saistītas ar morālajām, tad viss, kas polisas kopējam labumam bija vērtīgs – gudrība, mērenība, askētiskums, pašdisciplīna, likumīga rīcība, kā arī fiziskā pilnība – atainojās arī tā laika cilvēku (un dievu) atveidojumā, vienalga, vai kā uzskatei paņemam kādu Partnenona cilni, piemēram, “Domīgā Atēna” (Pensive Athena) vai domātāja Sokrāta vai pat kāda barbara skulptūru. Tas, ko mēs visur grieķu skulptūrās redzam, ir cieņpilna stāja, pārliecinoši žesti, iekšējs miers un izteiksmīgs skatiens. Sevis apzināšanās par daļu no kopīgā uzliek arī atbildību par nesto vēstījumu un rīcības sekām.

Par līdzīgu formas skaidrību un monumentālu spēku liek aizdomāties arī mūsu latviešu tēlnieka Kārļa Zāles veidotais Brīvības piemineklis, kura mets veidojās laikā, kad Latvija tikko bija tapusi brīva un spēra pirmos neatkarīgas valsts soļus ar pārliecību par savu spēku, varēšanu un izdošanos, kopīgi darbojoties izaugsmei, norādot arī svarīgākās vērtības: tēvzemi un brīvību. Savukārt tālākais grūtību, intrigu un pretrunu pilnais ceļš līdz pieminekļa atklāšanai var tikt salīdzināts ar monumentālā Atēnu Akropoles muzeja tapšanas stāstu, kam arī bija jāpārvar astoņi strīdu, protestu un kritikas gadi. Abos gadījumos rezultāts ir kļuvis par tautas lepnumu un simbolu, par kodu, kurā ieliekam to, kā redzam un uztveram sevi un savu zemi.

Par kādu simbolu ir kļuvis “Homo Democraticus” kā mūsdienu manifestācija mākslā?  Šī skulptūra daiļrunīgi pastāsta par mūslaiku demokrātisko cilvēku: uz ceļiem noliktu, virzīties nespējīgu, aizmirsušu, kas ir harmonija, mērenību pārmācot ar alkatīgām simt-roča kustībām. Par ko šos cilvēkus cienīt un no kā iedvesmoties? Un kādu ziņu tādi var nodot nākamajām paaudzēm?

Tie, kam nākotne nav vis “Excel” tabulas ar ekonomiskajiem rādītājiem, bet gan bērni, mazbērni, dzimtā zeme un brīvība, tiem patiesībā nav dilemmas, kuru tālāko ceļu izvēlēties: stalti stāvēt valstiskumā vai rāpot uz progresu. Neviens cits mūsu valsti nesargās un par to neiestāsies, un neviens cits mūsu vietā šo izvēli – kuru ceļu iet – neizdarīs.

Varbūt Varoņu dienas priekšvakarā mums katram jākļūst mazliet savas vietas un savas valsts varonim, vai vismaz jāpieceļas kājās no pseido-demokrātijas mīkstā paklājiņa un jāuzņemas atbildība par to, par ko es kā iedzīvotājs un pilsonis varu to izdarīt, godinot iepriekšējo paaudžu ieguldījumu mūsu brīvībā un neatkarīgas valsts tapšanā.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.