Jānis Dimants: Ej nu sazini, kurš ar kuru, kurš pret kuru ^{Apriņķis.lv}

Hronista slodzīte tik pieņemas

Tomēr nē! Atkrīt taču tāds statistikas rādītājs kā  ielās aizturētie pēc pulksten 20-iem. Nav vairs jāuztver, cik no viņiem sodīti, cik attaisnoti, cik brīdināti. Pats vismaz saviem paziņām Ādažos biju izsludinājis, ka notiks arī pārbaudes – vai komandantstundas laikā esi mājās, dzīvoklī, ja nelaidīsi iekšā, gan jau inspicētājiem līdzās būs kāds ar attiecīgu lauznīti, durvis atmūķēs un tiks izošņāts, vai visi deklarētie nakti vada mājoklī, vai skapī, aizkrāsnē nav paslēpies kāds aizkavējies ciemiņš.

Tiku saņēmis vienas kundzītes tādu kā pateicību, ka viņas cienīgais sēž kā miļinkijs, nekāda veču saskriešanās mēriņa ieraušanai naktsmieram vairs nenotiek. Iznāk, ka ar mazu viltībiņu esmu pasargājis vismaz dažus no ļaunās slimības saķeršanas un kas zin’ – pat no visļaunākā. Šķiet, esmu pelnījis paša Kariņa atzinību, jo katrs taču esam aicināti kaut vienu pierunāt uz konkrētu rīcību sevis paša sargāšanai un apkārtējo neaplaišanai ar vīrusu.

Bet, ja pavisam nopietni, jāturpina izsekot, cik katru dienu atklāts ar Covid 19 sasirgušo un cik viņā saulē aizgājušo, turklāt atsevišķā ailītē fiksējams arī tas, cik no viņiem bijis vakcinēto un cik nevakcinēto; jā, pie dieviem vai virzienā uz elles vārtiem katru diennakti tiek palaisti vismaz 3-4 pat abas potes saņēmušie. Tomēr kā izšķirīgi svarīgākais rādītājs tagad ir vakcinācija, ar vēl vienu papildus rādītāju. Sākotnēji likās kā joks, kad vienā “Panorāmā” Jānis Geste pie sarkanmelnā iezīmētiem pagastiem ar cipariem līdz simtdaļpunkta precizitātei rāda, cik nav vakcinējušies latviešu un cik attiecīgajā apvidū mītošo cittautiešu. Viss tik smalki izrēķināts! Valsts centrālās statistikas annālēs ievadīts.

Ak, izrādās mums līdzās Covid-19 ielavījies arī etniskais vīruss un iecirtis pamatīgus robus vakcinācijas aptverē. Tad nu pētnieciskās žurnālistikas guru Latvijā Guntis Bojārs kā aktualitātei Nr.1 viņupirmdien gandrīz veselas stundas garumā noveltījis savu raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”. Ekrānā mirgo tabulas, uzrādot latviešu, krievu, baltkrievu, ukraiņu, poļu, vēl citu valstī dzīvojošo attieksmi pret vitāli nepieciešamo potēšanos.

Ko darīt? Kādus likumus no jauna pieņemt un kādus atcelt, lai vismaz kādu izlīdzinājumu statistiskajos rādītājos panāktu. Tiek iedarbināti un mobilizēti atkal pamatīgi cilvēku, finanšu un citādi resursi. Paliek gan neskaidrs, vai krievvalodīgos drīkstam oficiāli uzrunāt viņu mēlē, vai tomēr jāievēro valsts valodas likuma prasības. Tikmēr Maskavā Kremļa TV kanāli jau sacēluši brēku – re, kā Latvijā valodu dēļ mērdē nost krievus.

Ilgāku laiku izskan gluži vai mobilizācija glābt Latgali. Atkārtoti tiek atgādināts, ka valstī viszemākais senioru vakcinācijas līmenis ir Andzeļu, Rundēnu un Sokolku pagastos. Nu tik katastrofāli zems, ka… Kā kādreizējais lauku korespondents tur esmu ne mazums pabijis, restaurēju atmiņā vienu, otru un trešo pagastu, zvanu, apvaicājos, ko tur ienesusi drūmā situācija. Izdzirdu apraudātos latgaliešus pat uzjautrināmies – jā, mirstam, bet mirstība mums dabiskajās robežās – ap 2% no iedzīvotāju skaita. Kāda Andzeļu kundzīte sociālajos tīklos pat likusi, lai slimību apkarotāji neuztraucas: dzīvojam tak mežu ielokā, kur nekādi vēji vīrusus nespējot ienest, jūtamies pilnīgā drošībā bez jelkādām maskām uz deguna un zoda.

Lai arī kā, spītīgie latgalieši panikā nekrīt. Tikmēr nepieciešamība pierunāt seniorus uz vakcinēšanos izskan paša Valsts prezidenta izpildījumā tiešsaistē no Rīgas pils apartamentiem.  Bet ja nu kādu daļu tomēr neizdodas un neizdosies pārliecināt, ko tad? Atļaujos nocitēt, ko teic vairāk nekā 20 gadus par ģimenes ārstu strādājošais, Rīgā labi zināmais mediķis Andris Baumanis: “Ciniski, bet tas būs pozitīvs grūdiens sociālajam budžetam, jo katrs mirušais to atslogo” (izdevums “IR” 28.10.-03.11.2021.).

Absurda teātris

Vai nu pārspriedzes, pārdegšanas vai vēl kādu iemeslu dēļ sākās visādi izvirdumi un visupirms jau mediķu augstākajās aprindās. Ilze Aizsilniece, Roberts Fūrmanis, Ilmārs Dūrītis, Līga Kozlovska, Anda Čakša, viņiem pa vidu ar publicitātes pasniegumiem Pēteris Apinis un, protams, centrā esošais Daniels Pavļuts. Tikai gandrīz vai neiespējami izsekot, kurš ir ar kuru un kurš pret kuru.

Tikko Latvijas ārstu biedrības priekšniece Aizsilniece pavēstījusi, ka iesniedzam pieprasījumu veselības ministra Pavļuta demisijai, tā anesteziologs Fūrmanis publiski paziņo, ka atsakās būt Ārstu biedrības viceprezidents un, kā noskaidrojas dienu vēlāk raidījumā “1:1”, šamais aiziet neba tāpēc, ka pieprasīta tikai viena ministra, bet ne visas valdības demisija; nē, ārsti pareizi vien darījuši, jo uzskatījuši, ka tas būtu pārāk liels risks valstij iestrēgt ar jauna Ministru kabineta izveidi. Tad kālab Fūrmaņa šis skaļais demaršs?! Uzjautrinoši, vai ne?

Lieli savādību nācies izbaudīt, kad kāda TV raidījuma vienā kadrā līdzās Pavļuta gāztgribētājai Aizsilniecei līdzās sēž Lauku ģimenes ārstu asociācijas priekšniece Kozlovska un vismaz trijiem lāgiem uzsver, ka viņai tagadējais veselības ministrs tīri labi pieņemams, lauku ārsti pretenzijas neizvirza. Šķiet, gluži vai absurda teātra apzīmējuma labad žurnālisti vēl pakacina, ka Aizsilnieces vadītajā biedrībā uzdarbojušies Kariņa iesūtīti musinātāji, vēlāk gan ar piebildi, ka pats premjers par jel kādu veselības ministra gāšanas scenāriju iepriekš nav zinājis. Toties tas dienišķais tracinājums tikai vairojies un vairojies.

Bet vai varam uzskatīt, ka nu jau esam pārlaiduši negantā pandēmijas laika skandālu pārpilno epopeju, kas laimīgi ar palikšanu amatā beigusies epicentrā ierautajam Danielam Pavļutam? Varbūt varam uzskatīt, ka nav ļaunuma bez labuma? Kaut kāda sakustēšanās, pavērsieni, domājams pareizajā virzienā sāk iezīmēties un galvenais – samazinās saslimstība.

Kad ministrs pāris dienas pēc liktenīgā Saeimas uzticības balsojuma izturēšanas parādījās TV24 ekrānā pie jaunā raidījuma “Nedēļa. Post scriptum” vadītājas Anitas Daukštes, savā nodabā atļāvos pafilozofēt, kā ticība atver spēkus un kā neticība tos bloķē. No visa jaušams – Pavļuts izjūt savu atbildību par dažu labu aplami sadarīto, sniedz redzējumu, kas darāms, situācijai uzlabojoties vai arī vēl vairāk pasliktinoties. Par gadiem ilgi ielaistajām nejēdzībām medicīnas nozarē, kas spiedīgi izjūtamas tagadējā krīzes situācijā, Pavļuts neklaigā, kaut arī to varētu pilntiesīgi darīt. Nedzird arī lamājam dumjo tautu, kas negrib vakcinēties.

Interesanti, ka to pamanījis arī viena portāla Pavļuta lielākais nopulgotājs, toties par galveno kliedzēju vainas novelšanā uz citiem nodēvējot nevienu citu kā pašu Kariņu, kurš gandrīz vai ar pirkstu rādot, lūk, kur vainīgie, ķeriet viņus ciet un velciet uz bluķa, viņu, negantnieku, dēļ ciešam visa sabiedrība…

Patinot pārspriedumu un atziņu kamolu, atzīšos, ka par veselības ministra amatā palikušo, pelnīti un nepelnīti visādi plosīto personāžu, radies visai atšķirīgs viedoklis no tā, ko nesenā publikācijā jo skarbi izteicis kolēģis Dzintris Kolāts, arī Agnese Margēviča izdevuma “SestDiena” publikācijā.

Kur līderi un kur kaut viens?

“Mums vispār nav līderības! Nav līdera!” strikti no TV ekrāna paziņo plaši pazīstamais, bet kādu laiku neredzētais un nedzirdētais sociologs Aigars Freimanis. Rēķinoties ar iespējami drīzu valdības krišanu, žurnālisti, raidījumu vadītāji  taujā, kas būtu liekami vietā. Izskanējusi tak ziņa, ka Saeimas opozīcija lūdz Kariņam izskaidrot – vai jums ir jel kāda nojausma, kādi ir valdības rīcības mazspējas iemesli? Kādā TV kanālā vienlaikus tiek iztaujāti trīs bijušie premjeri. Diskusijas vadītājs laiž familiāri “Ivar, pakomentē…” “Aigar, vai piekrīti?” “Māri, kāda tava versija?” Un Godmanis, Kalvītis, Kučinskis nonāk pie tāda kurioza secinājuma, ka Kariņš jau nav valdības, bet gan tikai koalīcijas vadītājs, sak, ko no viņa daudz var prasīt.

Otru vakaru citā kanālā stundu garā intervijā ceturtais bijušais – Valdis Birkavs nedaudz konkretizējošāks: pašreizējai valdībai nav nedz drosmes, nedz kompetences, nedz tādas rīcības, lai sabiedrībai rastos uzticība. Taču neviens no četriem kā korekti džentlmeņi neatļaujas kādus vainīgos saukt vārdā. Nē, Birkava kungs tomēr ieminās, ka viņa cerības pievīlis Egils Levits, bijis tik augstās domās par viņu, bet – nekā…

Savukārt pie ekrāna esošajiem nekas netiek no tā, ko visvairāk gribētos – kas liekami tā vai cita pašreizējā vietā. Tā nu vien uz komunicēšanu kārais Dr. P. Apinis nodimdinājis, lai par veselības ministru kļūst Roberts Fūrmanis – jauns, spēcīgs, ar milzu uzrāvienu. No aizkulisēm pavīd, ka Apiņa favorīte ir arī bijusī veselības ministre, tagad deputāte Anda Čakša.

Iedrošinājies no versijizteikšanas meistara Apiņa, uzjundījis sev kādreiz piemītošo žurnālistisko ņuhu, tieši nomācošajā lokdauna laikā tiku izlolojis savus līderus. Steidzu pavēstīt – Ivars Kalviņš ir mans lokdauna atklājums Ministru kabineta vadītāja amatam! Jā, Zinātņu akadēmijas prezidents, zinātņu doktors pilnīgi iederas šajā krīzes un visādu trakumu laikā ieņemt visatbildīgāko posteni.

Pāris reizes nule dzirdētais un redzētais viņa sniegums ēterā liecina – gudrs, apķērīgs asumu savijumos, iederīgi paskarbs, kur tādam jābūt. Un nevis lai izlaipotu ar smalkām atbildēm provocējošās situācijās. Kalviņš – pasaules mēroga cilvēks. Tas būtu tiešām kaut kas, ja Valsts prezidents ņemtu un nosauktu tādu laikmetam piemērotu vīru kā Kalviņš valdības sastādīšanai.

Vismaz savās aprindās esmu bruņojies ar bariņu kompetentu vīru pārdrošās idejas aizstāvībai. Gan labi apzinoties, ka mūsu partiju un frakciju ķimperīguma dēļ jelkāds ierosinājums iz mirstīgo ļaužu vidus lemts nebūtībai. Tomēr nav arī pilnīgs bezcers. Dzīvojam taču situācijā, kas pielīdzināma gluži vai militāra kara apstākļiem. Un “Rīgas Apriņķa Avīze” iestājusi, ka “būtu svētīgi, ja uz ārkārtas situācijas vai uz visu pandēmijas laiku mēs, kā tagad moderni teikt, iesaldētu jebkuras partiju intereses, jo situācija draudīgi liek, lai mums izšķirošas būtu tikai un vienīgi valsts intereses.” (11.12.2020.)  Un vēl nemitīgi urda šī sarakstījuma virsrakstā liktā nojausma, vai tik domās, rīcībā neesam nomaldījušies cits no cita...