Norberts Skraucis: Baiļu vakcīna ir daudz spēcīgāka nekā paša pārliecība ^{Apriņķis.lv}

– Kādas domas raisās patriotu mēnesī situācijā, kāda ir pēdējos gadus?

– Dzīvojot Rīgas centrā, es šobrīd redzu tikai mirgojošas zilās gaismiņas, un tas mazliet skumdina. Tās ir komandantstundas uzraugu uguntiņas; gandrīz katrā krustojumā kaut kas mirgo – tā šogad izskatās svētkos. Domāju, ka dziļi sirdī katrs cenšas saglabāt patriotismu, bet mēs esam iemācīti būt ļoti, ļoti introverti. Mēs nedrīkstam vairs skaļi runāt to, ko domājam, nedrīkstam uz āru paust savas emocijas. Tāpēc šobrīd laikam patriotisms ir tikai sajūtu līmenī, lai gan būtu ļoti svarīgi atgriezties pie saknēm tīri apziņas līmenī un saprast, kāpēc vispār ir šie svētki un kam Latvija vēsturiski gājusi cauri. Ir multfilmas un arī pasakas, kur, lai atrastu ceļu atpakaļ uz mājām, nomet uz takas kādu ziedlapiņu vai zirnīti. Šobrīd atpakaļceļa atrašana būtu vajadzīga katram dzīvam cilvēkam, lai asociētos ar piederību šai vietai, zemei un nācijai.

– Kad Ieva Akuratere dziedāja “Saved tos mājās pie Daugavas krastiem”, mēs pat neiedomājāmies, ka aizbraucēju masa, kas brīvās Latvijas laikos būs jāaicina mājās, izradīsies daudz lielāka nekā tā, kam šī dziesma bija veltīta. Kāpēc jūs esat palicis Latvijā?

– Acīmredzot esmu aizbraukšanai visnepateicīgākajā vecumā, jo pats savām acīm piedzīvoju Atmodu, mani tas ļoti aizskāra. Gāju laikam astotajā klasē, bija “Helsinki-86” laiks. Atceros, biju nogriezis medicīnisko leikoplastu, ar sarkano tintes pildspalvu uzzīmējis uz tā sarkanbaltsarkano karodziņu un uzlīmējis uz savas zaļās vējjakas. Tas droši vien izskatījās tik neglīti, cik vien vispār varēja būt, bet man tas bija ļoti svarīgi.

Jā, esmu redzējis Atmodu, ticot, ka te ir forši un ka mēs te varam dzīvot labi. Patiesībā man nav bijis neviens brīdis, kad varētu sūdzēties. Vienmēr bijusi kaut kāda pārdabiska roka pār mani un manu ģimenei, esam saņēmuši ļoti daudz... Es tās varu atklāti saukt par svētībām, ka manai ģimenei ir bijis tas, kas vajadzīgs, lai normāli šeit dzīvotu. Jaunie brauc projām tāpēc, ka neredz šeit nekādu perspektīvu. Arī izglītība daudzās sfērās citur ir plašāka, universālāka, un jaunieši būvē savu tuvāko dzīvi no kontaktiem, ko iegūst studijās. Patriotisma viņiem īsti nav, viņi ir kosmopolītiski.

– Jāpaber viņiem tie ziediņi un zirnīši, lai nepazaudē ceļu atpakaļ. Jūs spēlējāt daudz apspriestajā klipā “Mirdzi vai dziesti”, kas nodēvēta par antivakceru dziesmu.

– Tur nav pat pieminēta vakcinācija. Mani uzrunāja veids, kādā dziesmas autors vēršas pie klausītājiem, tāpēc arī piekritu piedalīties un uz īsu brīdi pat esmu redzams klipā. Dziesmā nekas netiek teikts ne par, ne pret vakcinēšanos, tikai tas, ka jābūt vienotiem, jāsaglabā cerība un, protams, jābūt savai nostājai, nevis uz ceļiem. Esmu priecīgs par cilvēkiem, kas ir vakcinējušies un tādēļ guvuši sirdsmieru, jo varbūt panika šiem cilvēkiem būtu vēl traģiskāka.

– Pieminējāt ģimeni. Nojaušu, ka ģimene jums ir kaut kas sakrāli svēts.

– Mana pārliecība ir, ka mēs esam kādas kultūras sastāvdaļa. Un Eiropas cilvēki daudzus simtus gadu ir dzīvojuši kristīgajā vidē, tas ir fakts. Tāpēc, par ģimeni runājot, es gribētu pateikt, ka īsto ģimenes definīciju mēs varam atrast tieši kristīgajās norādēs, kas ir Bībele.

– Varbūt ir vērts atkārtot, jo nevaram cerēt, ka visi avīzes lasītāji ir lasījuši Bībeli.

– Dievs ir radījis vīrieti un sievieti. Un, kad vīrietis un sieviete nāks kopā, tad viņi atstās tēvu un māti, lai radītu jaunu ģimeni. Principā šis ir vienīgais modelis, cits pat neeksistē, jo nevar eksistēt mūsu kultūrā. Es runāju par mūsu kultūru, jo mums pat prātā nevar ienākt parašas, kādas ir, piemēram, dažādās ciltīs dziļi Āfrikas džungļos. Bet, saprātīgi raugoties, Bībeles formulētais veids ir vienīgais, kā ģimeni saukt par ģimeni.

– Un tā doma, ka atstāj tēvu un māti, taču nenozīmē, ka vecākus atstāj novārtā.

– Protams. Tur veidojas pilnīgi citas lomas. Izejas punktā es biju paklausīgs bērns, kurš mācījās no vecākiem, bet tad ir šī līnija – ļoti krasa –, kurā nonākot es apzinos, ka no šī brīža pats uzņemšos atbildību par sevi un arī par savu nākamo paaudzi. Un tā ir liela atbildība. Nē, es neaizmirsīšu savus vecākus, bet man ir jāpiedalās evolūcijas tālākajā ceļā; ar mani nekas nebeidzas, un arī es neesmu nācis no nekurienes – es nāku no savas ģimenes, un pēc manis būs nākamais posms.

Mūsdienu sabiedrība ir ļoti stipri mainījusies, arī starp maniem paziņām daudziem nav atbildības par šīs ķēdes nepārtrauktību, viņi dzīvo sev un šodienai. Apbrīnojami, ka cilvēki labprāt iedziļinās savas dzimtas kokā, aizrokas līdz pat devītajai un vienpadsmitajai paaudzei, bet neaizdomājas par to, kāpēc dažiem cilvēkiem šajā kokā nekā tālāk nav, ka arī pats savos 40–45 gados ir tas zars, ar kuru viss beidzas.

– Jūsu ģimenes koks ir kupls – četri bērni. Vecākajiem ir divdesmit un astoņpadsmit. Cik jaunākajiem?

– Vēl viens pārītis piedzima pēc desmit gadiem, viņiem ir pieci un astoņi gadi. Patiesībā lielie bērni mazos neuztver gluži kā līdzvērtīgu brāli un māsu, bet ir prieks, ka lielie mums ar sievu palīdz un rūpējas par mazākajiem.

– Senā jūsu intervijā lasīju, ka abus vecākos nelaidāt bērnudārzā. Sargājāt no pasaules?

– Paši bijām citi un laikam pārspīlējām ar kontroli, ar pieskatīšanu. Turējām viņus tādā kā pavadā, ļoti aktīvi vadājām pa estētikas skoliņām, pulciņiem. Šiem mēs ļaujam “izgaršot” dzīvi. Bet audzināšanas modelis pat nav noteicošais, jo vieta, kur viņi atgriežas, nav mainījusies. Mazie, atnākot mājās no dārziņa, saņem to pašu, ko saņēma lielie, kas dārziņā negāja. Nevaru teikt, ka esmu bijis ar bērniem tik daudz, cik gribētu, bet es apzinos, ka rūpei ir jābūt, un man kā mūziķim ir bijis īpaši sarežģīti atrast un saplānot laiku visam svarīgajam un būtiskajam, tajā skaitā ģimenei un bērniem.  

– Tiem, kam ģimene ir svarīga, nevajadzētu būt pretenzijām pret Satversmes 110. panta grozījumiem. Tautas parakstu vākšana sākās jau jūlijā, un gada laikā ir jāsavāc 155 tūkstoši parakstu, lai grozījumus iesniegtu Saeimai. Pagaidām balsu skaits vēl ir ļoti nepietiekams. Cilvēki nav informēti par parakstīšanos vai apšauba grozījumu saturu?

– Tā kā biju klāt šo procesu pirmsākumos, arī man likās, ka tas nebūs nemaz tik grūti. Manuprāt, neaktivitāte vai piesardzība nav saistīta ar šaubām, bet ar to, kas šobrīd notiek visā pasaulē. Cilvēki ir saņēmuši tik lielu injekciju no varas, ka baiļu vakcīna ir daudz spēcīgāka nekā paša pārliecība. Mani pārsteidz, ka tie, kurus esmu uzrunājis, stāstījis, ka vajadzētu atbalstīt šos grozījumus, nominstinās: “Nu jā-ā...” Paši ir ģimenes cilvēki, paši audzina bērnus, zinu viņu uzskatus, bet... Iespējams, viņi no kaut kā baidās, ja jau savu viedokli paust nevēlas.

– Te nu mēs esam demokrātijā!

– Jā, te nu mēs esam. Esmu mūziķis, tāpēc biju pārliecināts, ka varētu diezgan daudz darīt parakstu vākšanas popularizēšanā, iesaistot atpazīstamas “sejas”, kas šo ideju ātri iznestu sabiedrībā, bet daudzi, izrādās, bija sajutuši, ka viņiem draud sankcijas, ja iesaistīsies, tāpēc atbalsts nebija tik liels, cik šo cilvēku pārliecība. Smagāko darbu šobrīd paveic kolosālā juristu komanda, kas strādā pie šiem grozījumiem. Viss ir pārdomāti – par katru burtu un komatu cīnījušies, lai teksts būtu vislabākajā sniegumā. Cik iespējams, cik vien pandēmijas laika ierobežojumi atļauj, braukā pa Latviju, tiekas ar cilvēkiem, skaidro.

Taču šī ir politiska lieta un demokrātija ir pēdējais vārds, kas šai kontekstā iederētos. Kaut vai tas, kā reaģē mediji, kuriem vajadzētu būt kaut mazliet neatkarīgiem. Mēs redzam, ka neatkarīgu mediju principā nav, tāpēc liela daļa cilvēku nemaz nezina, ka šis referendums vispār ir sācies. Jo nav informācijas.

– Tātad mērķis ir panākt dezinformāciju. Viena daļa izlasa tikai to “savienība starp vīrieti un sievieti” un aiziet ciet – tālāk nemaz negrib lasīt. Bet grozījumu ideja taču ir ļoti pārdomāta un dziļi izprotoša, tur aizstāvētas arī nepilnās ģimenes, bērni invalīdi, adoptētie bērni un tā tālāk.

– Pārpratumi – tā ir normālā parādība, kur nu vēl cilvēkiem, kas lasa tikai virsrakstus. Bet neviens mūs uz diskusijām neaicina, tāpēc paskaidrot īsti nav iespējams. Mediji pat neņem pretī, ja sakām, ka šie grozījumi skar tādas un tādas intereses. Laiks, kad sabiedrība nav sanākusi kopā, kad cilvēkiem nav ļauts kontaktēties, varai ir ļoti izdevīgs. Jo vara saprot, ka sabiedrībai ir liels spēks, un atrod mehānismus, kā panākt, ka cilvēki vairs nepulcējas. Pēc tam atliek tikai īstajā laikā un vietā pieslēgt masu medijus, kas nāk ar pretēju informāciju.

Visā šajā epopejā slavenākais vārds ir “nogatavināšana”, kas nāk no “varavīksnes” aktīvistiem. “Sabiedrībai vajadzīga nogatavināšana,” viņi saka, un tas tiek mērķtiecīgi darīts. Te nav runa par mažoritāšu un minoritāšu nesadzīvošanu. Mākslinieku aprindās minoritātes pārstāvji vienmēr ir bijuši, bet starp mums nekad nav bijuši konflikti – nekad! Uzbrukums ir citā līmenī, balstīts ļoti smalkā propagandā.

– Kā, jūsuprāt, beigsies referendums, un kāda varētu būt ģimene, teiksim, pēc simt gadiem?

– Es laikam atstāšu cerības formā, vai mums tas izdosies, jo šie divi gadi zem maskām ir darījuši savu – cilvēkiem liek apsēsties, nevis celties un paust savu viedokli. Bet uz ģimeni es raugos tiešā kontekstā ar vēsturi, – ģimene nepazudīs. Šis nogatavināšanas mēģinājums ir tikai laika jautājums. Tā ir propaganda, uzspiests viedoklis, ar kādu mums kādu laiku varbūt arī jāsadzīvo. Bet sekas tas noteikti atstās.

Grūti pateikt, vai mēs kā civilizācija vēl būsim tādi, kādi esam. Tagad ir moderni ticēt zinātnei un nekam citam, bet, ja mēs tiešām gribam cīnīties par ģimeni, tad vispirms jāatceras, no kurienes mēs nākam, jāsaprot mūsu kultūras izcelsme, tās attieksme pret ģimeni. Ja mēs par to domātu biežāk, mums būtu daudz vienkāršāk pārvarēt šo īslaicīgo uzbrukumu – tieši tā es to gribētu nosaukt.

– Noslēgsim sarunu ar jūsu radošo dzīvi, jo, muzicējot tik izcilos projektos, tai vajadzētu būt gandarījuma pilnai.

– Jā, dzīve man visu laiku ir interesanta un radoši raiba. Kamēr nav pieredzes, radošiem cilvēkiem, arī mūziķiem, ir vēlme pašapliecināties, bet, laikam ejot, gribas vairāk dot, nevis zīmēties. Esmu sapratis, ka svarīgākā lieta mūzikā man ir sniegt cilvēkiem emocijas. Mūzika bijusi vajadzīga visos laikos un dažādos brīžos – sērās, kāzās, svinībās. Pat karā ejot vajadzīgs maršs. Viss var izpalikt, bet ne mūzika. Vadīt emocijas ir vienreizēja sajūta, un man tas ir pats svarīgākais.

Taču ir gadījies uzstāties publikai, kurai var spēlēt vienalga ko, bet ir sajūta, ka viņiem neko nevajag. Tas māksliniekam ir vissāpīgākais, jo tādos brīžos saproti, ka esi tur lieks, tāds kā pārpratums uz skatuves, – viņi nemaz nevēlas neko saņemt. Tas ir kā aizbraukt uz benzīntanku un liet degvielu zemē, nevis bākā. Bet, ja klausītājs ir saņēmis emocijas, gandarījums ir neaprakstāms.