Menu
 

Māris Zanders. Apzināta vai neapzināta, bet demagoģija Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
Māris Zanders. Apzināta vai neapzināta, bet demagoģija Foto no arhīva

Studiju gados viens no maniem zinātniskajiem darbiem (tik ambiciozi tolaik dēvēja pagarus referātus) bija par krāsu simboliku Vladimiras un Novgorodas ikonu skolās 13.–14. gadsimtā. Šī privātā piezīme domāta, lai uzsvērtu to, ka man personīgi vienmēr ir bijušas ļoti labas attiecības ar krievu valodu un kultūru. Tomēr jāatzīst, ka "Saskaņas" frakcijas deputātu iebildumi pret Nacionālās apvienības priekšlikumiem, kas paredz liegt darba devējiem nepamatoti prasīt krievu valodas zināšanas darba meklētājiem, lasot Saeimas 6. septembra sēdes stenogrammu, sakaitināja.

Sakaitināja, jo priekšlikumu atbalstītāji tika iztēloti kā provinciāli cilvēciņi, kuri nesaprot, ka zināt svešvalodas ir labi. Nav glīti apzināti vai neapzināti visu jaukt kopā. No vienas puses, ir tēze, ka svešvalodu, to skaitā krievu valodas, zināšanas ir noderīgas, un nedomāju, ka šo tēzi kāds apstrīd vai kaut kā speciāli izceļ krievu valodu kā mazvērtīgāku. No otras puses, valoda, līdzīgi kā pieminekļi, vēsturisku notikumu atceres dienas utt., dažkārt ir piesātināta ar asociācijām, simboliem. Līdz ar to viegli var iedomāties situācijas, kad vienas valodas lietotājs citu valodu zina un lieto gluži labprāt, bet ne jau tad, ja tas notiek faktiski piespiedu kārtā. Plus šī cita valoda, grozi kā gribi, konkrētās kopienas kolektīvajā atmiņā saistās ar kopienai ne pārāk gaišu vēstures periodu. Skaidrs, ka netrūkst grieķu, kuri zina turku valodu, arābu, kuri pieprot ivritu (un otrādi), korejiešu ar japāņu valodas iemaņām. Tomēr nevajag izlikties, ka šādos pāros saistītās valodas ir savstarpēji tikpat neitrālas kā, teiksim, valodu pāri "turku – japāņu", "arābu – korejiešu" utt. Latviešu un krievu valodas attiecības nebūs identiskas, piemēram, portugāļu un krievu.

Līdzīgi kā vēstures jautājumos, arī tādu valodu gadījumā, kurām ir kopīgs sarežģīts vēsturiskais fons, nepieciešama smalkjūtība. Krievu valodas attiecībās ar citām valodām tādas nereti pietrūkst, un vainīga, protams, ir ne jau krievu valoda, bet tās "aizstāvji". Šie "aizstāvji" ar apbrīnojamu stūrgalvību ignorē izteicienu, kas dažādos variantos pazīstams daudzām tautām, proti, ar varu mīļš nekļūsi. Dižajiem aicinātājiem nebūt provinciāliem un novērtēt krievu valodas dotās papildu iespējas gribētos jautāt, ko viņi ir darījuši, lai popularizētu, piemēram, patiešām labos Latvijā dzīvojošos un krieviski rakstošos dzejniekus un prozaiķus? Atbilde: neko. Tā vietā, lai uzsvērtu krievu valodas nozīmi bagātas kultūras tradīcijas apguvē, primitīvi tiek spiests uz to, ka labi zināmu vēsturisku notikumu rezultātā Latvijā ir prāvs ļaužu pulks, kuriem krievu valoda ir dzimtā. Tā teikt, mēs te esam, un jums ar to jārēķinās. Skaidrs, ka jārēķinās, bet tas nav labākais tonis dialogā.

Latvieši tradicionāli nav bijuši cietpauri un ir mācījušies valodas, jo labi saprata to vērtību un nepieciešamību – tā tas bija nacionālās inteliģences veidošanās periodā, tā tas bija pēc Otrā pasaules kara, nonākot trimdā svešās zemēs. Nedomāju, ka latvietis ar angļu, franču vai vācu valodas zināšanām daudz šķobītos par nepieciešamību apgūt arī krievu valodu, veidojot biznesu vai dzīvi vispār Krievijā. Ja viņš ir atzinis par nepieciešamu apgūt svešvalodas, izņemot krievu, plānojot savu dzīvi Latvijā, saukt viņu par provinciāli ir demagoģija.

 

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.