Menu
 

Voldemārs Lauciņš. Jaunā gada labo darbu saraksts Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Tuvojoties gada noslēgumam, arvien vairāk dzirdami dažādi joki par iepriekšējā gada 1. janvārī sastādīto vēlmju sarakstu un tā realizāciju. Gada sākumā par to var padomāt un gada beigās spriest. Protams, ne jau visi tādus sarakstus regulāri veido un tiem seko. Tomēr kaut kāda "grāmatvedība" šajā lietā cilvēka dzīvē ir. Proti, mums ir kaut kādi plāni, un pēc kāda laika sprīža mēs varam atskatīties, kā tad ar tiem ir veicies, – ievilkt nosacītu ķeksīti pie padarītā, pasvītrot, kas vēl izdarāms, vai izsvītrot nepaveikto.

Stāsts par jaunības laika biksēm

Cik daudz ir drēbju un apavu, ko mēs nēsājam ikdienā? Vairāk par vienu pāri kurpju taču ir grūti uzvilkt! Bet, ja jāstaigā daudz un dažādus ceļus, noder ne tikai vienas ērtas ikdienas kurpes, bet arī sandales vasarai, buči futbolam, gumijas zābaki un apavi aukstam laikam. Tā kā ziemas mums nav vienādi aukstas, reizēm ziemas zābakus var atstāt apavu plaukta tālākajā stūrī, kur tie pacietīgi gaida brīdi, kad būs jāvelk ārā un jāvelk kājās. Ar apaviem ir relatīvi vieglāk, jo pēdas izmērs mainās reti, bet kā ir ar drēbēm? Ja ziemas jaka ir salīdzinoši pufīga un zem tās var nepamanīt kāda kilograma klāt nākšanu vai zudumu, tad uzvalka bikses jau ir cits jautājums. Tā kā laiki pašlaik ir tādi, ka uzvalku sanāk uzvilkt krietni retāk nekā kādreiz, uzvalka bikses var būt krājušas putekļus skapja tālākajā stūrī krietni ilgu laiku. Kas notiek tad, kad pēkšņi jāmeklē tās atkal rokā?

Nē, nu ir taču cilvēki, kuru ķermenis mainās par milimetru turp vai šurp un kas bez aizdomāšanās par manis aprakstīto problēmu var tūlīt pat uzvilkt apģērbu, kuru pēdējo reizi vilka pirms desmit vai divdesmit gadiem. Tomēr tādu nav daudz, un pārējie uz viņiem skatās ar vāji slēptu skaudību. Ar veselo saprātu jau mēs, tie pārējie, kas neielienam savās vecajās biksēs, saprotam, ka nereti šāds brīnums ir viegli izskaidrojams – cilvēks vienkārši regulāri sporto. Un runa jau nav par olimpiska līmeņa aktivitātēm, vienkārši pāris reizes nedēļā nepaslinkot uz dīvāna, bet kaut kādā sportā sevi mazliet pamocīt.

Nu, vai jums ir bijusi atzīme jaunā gada apņemšanos sarakstā par vēlmi zaudēt kādu kilogramu? Labi veicās?

Stāsts par trūkstošu vārdu

Tuvojoties dzīves viducim, daudziem cilvēkiem ir tāds kā lūzums, pusmūža krīze. Jaunības ideāli ir kādu laiku testēti. Daži tos ir atmetuši, citi – paturējuši. Kādiem ir bijis sapnis lidot kosmosā vai uzvarēt kādā slavenā dziesmu sacensībā, kas tomēr nav īstenojies. Kādiem citiem ir bijuši piezemētāki, bet ne mazāk svarīgi plāni – piemēram, sasniegt augstu līmeni savā arodā, parādīt kādu meistardarbu kulinārijā, galdniecībā vai sportā.

Tomēr teju visiem, tuvojoties pusmūžam, ir kādi jautājumi par savu dzīvi kopumā. Vai jaunībā iecerētais dzīves plāns ir bijis pamatots, kā ar to sekmējies?

Daudziem jaunībā ir tāda doma (bieži patapināta no romantiskām filmām vai grāmatām), ka savu nākamo dzīvesdraugu var satikt kādā pasākumā, piemēram, diskotēkā. Jā, ir bijuši kādi veiksmes stāsti, bet cik un vai vienmēr tie ir pamatoti? Cik bieži sanācis tā, ka visu nakti esi nodejojis ar savu sapņu sievieti vai vīrieti, bet nākamajā randiņā saproti, ka nebūs. Un – kas tad?

Kas tad, ja esi jau gadiem kopā ar savu iecerēto, bet arvien neesi pamudinājis vienu vienkāršu lietu – reģistrēt savu kopdzīvi? Nav jau tā, ka jāreģistrējas veco tanšu dēļ, kuras, lūk, nesaprot, ka papīrs mūsu lielajai mīlestībai nav nepieciešams. Tā reģistrēšanās ir daudz nozīmīgāka pašiem, jo vieglāk ir meklēt kopīgus risinājumus, nevis aizcirst durvis un lepni aiziet tikai tāpēc, lai atkal uzsāktu attiecības, kurās jānonāk pie tiem pašiem neatrisinātajiem problēmjautājumiem. It kā visi ir moderni, it kā visi rāda, ka vienalga, bet tas papīrs nav tikai papīrs, tā ir cieņa, tā ir skaidrība, tā ir nākotne uz drošākiem pamatiem.

Tā nu tas, kas reizēm nav pateikts, var būt par iemeslu sāpīgai iešanai katram savu ceļu. Kāds man labs draugs daudzus gadus draudzējās ar lielisku sievieti, bet tā arī nepateica šo svarīgo vārdu un aicinājumu sakārtot abu dzīves. Bet ja nu gadās nelaime vai nāve un lietas, kuras varēja atrisināt, vairs nevar atrisināt? Tie ir jautājumi, kas 1. janvāra vēlmju sarakstā var parādīties, un, ja parādījušies, ir tik labi, ja tos var atķeksēt kā padarītus.

Pie cilvēcīgu attiecību minimuma, protams, vēl var pieskaitīt trūkstošu vārdu saziņā ar vēl dzīvo mammu vai tēti. Dzīve paskrien – lai nav par vēlu. Tāpēc šāds "ķeksis" nav mazsvarīgs.

Stāsts par trūkstošu darbu

Nav jau arī tā, ka visa dzīve rotētu tikai ap mani un man tuvajiem cilvēkiem. Man apkārt ir sabiedrība un pasaule, kuras elements es esmu un kuru es ar savām izvēlēm ietekmēju. Diez vai arī vajadzētu pārspīlēt savu nozīmi – ne jau visiem vajag kā varoņfilmās glābt pasauli. Un tomēr arī sētnieks, kurš savlaicīgi noslaucījis ietvi (un varbūt pat kādu metru ap to), var būt glābējs, kura teritorijā neviens nepaslīd un nesalauž roku vai kāju. Vai tas ir maz? Turklāt vēl jau neesmu sācis uzskaitīt tos ļaudis, kuru darīto darbu ir pieņemts slavēt, – mediķus, policistus un skolotājus.

Bet nepieciešams ir ne tikai tas darbs, par kuru saņemam algu, lai samaksātu rēķinus un atļautos arī kādu prieciņu. Ir darbi, kas jāpadara, lai visai sabiedrībai ilgtermiņā būtu drošība un stabilitāte. Pirmais, kas nāk prātā, ir pienākums balsot. Pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījās knapi puse balsstiesīgo, un tas bija mazāk nekā iepriekš. Vai arī šajās vēlēšanās turpināsim būt tikpat neaktīvi? Nav jau tā, ka, pusei sabiedrības nevēlot, uz darbu Saeimā varētu ierasties tikai puse deputātu. Tā nu sanāk, ka balsojot vai nebalsojot mūsu balss skaitās. Tāpēc labāk to izmantot.

Kā bija un būs ar šo sadaļu mūsu jaunā gada vēlmju sarakstā?

Rezumējot

Tik daudz īsumā par manu sarakstu. Pagājušā gada listē visur ķekšu nav, gan jau arī šī gada listē visu nebūs. Varbūt nesanāks nomest to lieko kilogramu, varbūt sanāks piezvanīt kādam, kurš gaida kaut tikai vienu zvanu. Visādi var būt. Un tomēr – ceru uz to labāko.

Bet vienā ailē manā sarakstā ķeksis būs, un es aicinu arī tevi pārdomāt par tavu sarakstu. Pašlaik notiek parakstu vākšana par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmes 110. pantā. Katram kāda nianse šajā lielajā projektā var patikt vai nepatikt, bet šis darbs ļoti ietekmēs mūsu visu nākotni. Ja saņemsimies un darbs būs veikts, tas pirmkārt parādīs mūsu saikni ar mūsu senčiem, kas uz ģimenes un laulības pamata uzbūvēja mūsu valsti, vēl vairāk – tas parādīs mūsu atbildību par nākotni, lai arī mūsu bērni saņemtu to, ko mēs varam un mums vajag viņiem atstāt – pašsaprotamas lietas. Un tad kāds lieks kilograms vairs nav tik nozīmīgs, jo būšu izdarījis kaut ko tik ļoti svarīgu. Un, jā – varbūt, to darot, kāds kilograms pa ceļam nokusīs.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.