Mārcis Bendiks: Lielgabals nogrimst, kriminālpanti uzpeld. Prātojums par pieminekļiem Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks
Foto - arhīvs
Pērnā kādā februāra naktī no sarkanarmiešu apbedījuma vietas Jēkabpilī pazuda tur uzstādītais lielgabals. Ziņa par lielgabala zādzību un tā mistisko pazušanu apskrēja visus medijus, prokuratūrā tika sākta lieta “par lielgabala nolaupīšanu no padomju memoriāla”.
Pie komentēšanas tika aicināts jēkabpiliešiem labi pazīstamais uzņēmējs un politiķis Gundars Kalve, no kura teiktā izrietēja, ka lielgabals ir dzelmē uz neatgriešanos, ka tā jau sen bija bijis jābūt un tikai vietvaras nespēja jautājumu atrisināt ir par iemeslu šādam pavērsienam. Viņš pats gan “tai naktī esot gulējis”.
Pašās gada beigās bija klāt jauna ziņa: Gundaram Kalvem “nolaupīšanas” lietā celta apsūdzība pēc diviem Krimināllikuma pantiem, no kuriem neviens nav par laupīšanu un par zādzību arī ne. Jo nevar nozagt to, kā nav, – lielgabals juridiski nemaz nav eksistējis, 1976. gadā iekārtotajā piemiņas vietā tas ir uzstādīts, bet nav atrodams nevienā šobrīd aktuālā inventāra sarakstā. Pašvaldība šai ziņā par cietušo sevi neatzīst, jo tai caur lielgabala peldināšanu zaudējumi nav nodarīti. Parkā gan ir apskādēti koki – tur rēķins ir par 287 eiro un 54 centiem.
Te paskaidrošanai daži fakti par kaislību objektu – 76,2 milimetru divīzijas lielgabalu ZiS-3. Šim ierocim ir gara vēsture. Tas konstruēts 1941. gadā, oficiāli bruņojumā ir kopš 1942. gada sākuma, kara laikā vien tādu saražots vairāk par 48 tūkstošiem plus 14,5 tūkstoši uz pašgājējiekārtām, un formāli tas nav no bruņojuma noņemts. Pēc kara lielākā daļa ZiS-3 nodoti sabiedrotajiem, kuri tos arī tirgojuši tālāk, līdz pat Bangladešai, Āfrikas valstīm, Nikaragvai un kur tik vēl ne. Droši zināms, ka šis lielgabals plaši izmantots Dienvidslāvijas karā 90. gados un, iespējams, vēl šo baltu dienu Sīrijā un Ukrainas austrumos.
Savā ziņā šis lielgabals ir idejisks radinieks slavenajam automātam AK-47, proti, primitivizēts ražošanas process, ne pārāk smalks, bet vienkāršs lietošanā un, kā redzams, populārs gadu desmitiem. Viens no parametriem, kas raksturīgs tieši šim lielgabalam, ir tā mazā masa, kaujas apstākļos to var pārvietot pati apkalpe. Salīdzināšanai: ZiS-3 sver aptuveni 1,2 tonnas – tikpat, cik pazīstamais auto “Ņiva”. Tad kāpēc tai liktenīgajā naktī bija jādarbina smagā tehnika? Lieta tā, ka lielgabals bijis uzstādīts bez lafetes, tātad nav bijis ripināms. Tā šajā stāstā parādās iekrāvējs, un te arī sekas – krimināllietā minētie milzu zaudējumi parka kokiem.
Daudz nopietnāka tēma un attiecīgi apsūdzības pants ir kas cits: kapu apgānīšana. Kapiem mūsu apziņā ir pilnīgi cita vieta nekā svešas varas sadēstītiem pieminekļiem. Piedevām šāda tipa apbedījumu statusu regulē Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valdības vienošanās. Šo 2007. gada vienošanos pilnīgi nepamatoti piesauc mūsu memļaki no Ārlietu ministrijas Rīgas “atbrīvotāju” objekta sakarā, bet attiecībā uz reāliem apbedījumiem tā ir jārespektē. Un nokārtot šādus jautājumus ir iespējams, lai arī ne uz fikso. Tā, Madonas pašvaldība, saskaņojot procedūru ar Krievijas Federācijas vēstniecību, veica sarkanarmijas ģenerāļa pārapbedīšanu, pārvedot viņa mirstīgās atliekas no Madonas ģimnāzijas pagalma uz Brāļu kapiem.
Aizbildināšanās ar nespēju lietas nokārtot civilizēti un juridiski korekti ir tikpat nožēlojama kā mūsu tā saukto ārlietu tā sauktās ministrijas iztapīgā blēšana okupācijas slavinātāju pabalstīšanā. Ar mirušajiem nav jākaro. Mums jābūt gataviem sevi aizstāvēt pret reālu karaspēku, nevis sen kritušiem karavīriem un sarūsējušiem dzelžiem.