Voldemārs Lauciņš. Vēsture, laiks un piedalīšanās ^{Apriņķis.lv}

Tomēr līdzās patiesībai par mūsu senču mērķtiecību un izturību pastāv arī nedaudz plašāks konteksts. Proti, ja 1919.gadā komunistu valdītā Krievija varētu veltīt visus spēkus cīņai pret Latviju, mēs būtu satriekti un nospiesti, jo dažādās frontēs karoja vairāk “sarkano”, nekā Latvijā kopā bija iedzīvotāju. Taču bija pilsoņu karš Krievijā, bija poļu varoņdarbs – “brīnums pie Vislas” –, un mūsu varoņu lietās asinis nebija veltas.

Kā bija tā laika cilvēkiem?

Ir jau arī ilgāki laikmeti bez izšķirošiem notikumiem, tādi kā mierīgie laiki. Vai Latvijas valsts izcīnītāji un cēlēji juta, ka ir kaut kā ļoti izšķiroša dalībnieki?

Daži noteikti. Tomēr lielākā daļa noteikti peldēja pa straumi, ļāvās notikumiem. Rezultāts bija labs, tāpēc pa straumi peldēt nebija tas sliktākais. Un tā jau ir – peldot pa straumi mazāk nozīmīgā gadu ritumā, vēstures un nākotnes krustcelēs, individuālā sajūta var vilt. Daudzi pa straumi peldēja okupācijas laikā, rakstīja čekai ziņojumus vai ar partijas atbalstu zākāja disidentus. Nepārprotiet – nevienu nenosodu, tikai ilustrēju. Reizēm tiešām tikai ar vēstures perspektīvu patiesi var izvērtēt notikumu nozīmību un to, kā tajā konkrētajā situācijā rīkoties.

Vai šis ir “klusais laiks”?

Vai mēs šodien esam līdzīgos vēstures notikumu krustpunktos? Kaut kādā ziņā šis laiks ir kluss, jo mūsu zemē ir miers. Protams, kaut kur kāds var mūsu mieru apdraudēt, bet tā tas arvien ir bijis. Ne velti senie romieši teica: vēlies mieru, gatavojies karam.

Pirms Pirmā pasaules kara teju gadsimtu kopš Napoleona kariem bija vispārējs miers, notika nelieli lokāli kari, bet citādi – bija progress. Pa šo laiku cilvēku ikdiena bija ļoti mainījusies: bija paātrinājusies ceļošana, bija pat izgudroti pirmie lidaparāti, bija paātrinājusies cilvēku saziņa, bija pat izgudroti pirmie tālruņi, cilvēki visā pasaulē bija sākuši meklēt kopējus risinājumus kopējām problēmām, bija pat sākuši veidoties pirmie globālie domu apmaiņas un risinājumu meklēšanas modeļi. Redzot šo milzīgo progresu, cilvēku kopējā masa līdzdalīja uzskatu, ka pasaule ir tik ļoti progresējusi, ka nav iespējami vairs tādi barbariski kari, kādi bija Napoleona laikā un iepriekš. Cilvēki domāja, ka tagad ir pienācis laiks dzīvi baudīt, nevis rūpēties par pamatlietām. Vai tas neatgādina mūsu dienas?

Sliktākā lieta šajā stāstā ir tas, ka šādam uzskatam sekoja Pirmais pasaules karš, kas ierāva Eiropu un daudzas ar to saistītās valstis karā, kuram sekoja Otrais pasaules karš, kas vēl vairāk paplašināja kara darbību, nodarītos postījumus un sēja milzīgas sāpes un ciešanas visā pasaulē.

Šodien mums ir grūti patiesi izvērtēt savu laiku un tā lēmumu iespējamās sekas.

Šodienas izšķiršanās

Un tomēr – ir viena lieta, kas man liek domāt, ka esam kādās nozīmīgās krustcelēs.

Kā jau daudzi mūsdienu cilvēki, sociālajos tīklos laiku pa laikam veru vaļā reklamētos izklaides portālus ar visādiem jocīgiem un uzjautrinošiem tematiem. Vienu dienu es atvēru lapu, kurā bija apkopoti dažādi fotoattēli, kuros topošie vecāki draugiem un radiem dara zināmu, ka šie divi tagad gaida bērnu. Protams, reizēm runa nav tikai par tēti un mammu, arī kādi brāļi un māsas ir “jaunākā” gaidībās. Te nu izdoma un dažādas gaumes bija visā krāšņumā.

Kādi vecāki bija nofotografējušies kā izplūdināts fons, bet priekšplānā bija izliktas divas lielākas brilles un vienas bērna brilles; uz kādas bērna gultiņas bija uzlikta zīmīte, ka vecākajai māsai jau pavisam drīz nāksies pārcelties uz nākamo guļvietu; kāds pāris bija uzņēmis fotogrāfiju tualetē, kur tēvs ar lepnumu rāda grūtniecības testu, kamēr māte jau grūtniecības laika nelabumā ir noliekusies pār tualetes podu, ar sekojošo bildi, kurā jau tēvs ir noliecies pār tualetes podu un smaidošā māte rokā tur vēl vienu grūtniecības tekstu ar uzrakstu “dvīņi”.

Kā jau teicu, izdoma un gaumes bija ļoti dažādas. Bija vairāk un arī mazāk izdevušies foto. Tomēr viena fotogrāfija piesaistīja manu uzmanību – tajā bija divas sievietes, un uz vienas krekliņa bija rakstīts “Esmu stāvoklī”, bet uz otras krekliņa – “Es neesmu tētis”.

Nu jau vairāk nekā gadu desmitu mums visapkārt ir populārā izklaide un politika, kas spēlē tieši uz šo noti – tieši vai netieši atkal un atkal reklamē dzimumattiecības, kurās abi iesaistītie ir viena dzimuma. Tā jau darbojas reklāma! Tāpēc arvien vairāk un vairāk cilvēku šādas attiecības sāk uztvert par normu, piekrist to pielīdzināšanai laulībai un kaunināt vēl neizlēmušos.

Mums pavisam netālu esošajās valstīs jau ir pieņemts ne tikai regulējums par viendzimuma attiecību likumīgumu, bet daudzviet šādas attiecības ir pielīdzinātas Dieva dotajai laulībai – savienībai starp vienu sievu un vienu vīru. Politiķu un izklaides izglītotie ļaudis, likumsakarīgi, kļūst pārsteigti, ka pret šādu risinājumu var iebilst, ka var mēģināt pastāvēt uz kaut ko tādu, kas vēl paaudzi un divas iepriekš bija norma – ģimene ir viena vīra un vienas sievas laulība uz mūžu.

Spēle ar robežām

Daudzi cilvēki nepamana, kā pasaule ap viņiem maziem solīšiem mainās. Mainās uz dažādām pusēm. Ir labas izmaiņas. Piemēram, nupat bija akcija “Dod pieci”, kas aicināja ziedot cilvēku ar invaliditāti iespēju paplašināšanai. Un tas ir ļoti labi un svētīgi. Jo nav cilvēcīgi, ka veseliem rūp tikai pašu labums, ka veselie un turīgie rūpējas tikai par to, lai nomainītu jaunu mašīnu pret vēl jaunāku, nevis paskatās apkārt, kur un ko var mūsu sabiedrībā uzlabot.

Uz šādām lietām ir labi vērst uzmanību. Jo fiziski vai garīgi ierobežoti cilvēki nereti sevī nes lielu bagātību, kuru viņi varētu dot visai sabiedrībai, ja vien sabiedrība būtu ar mieru viņos nedaudz ieklausīties un viņiem nedaudz palīdzēt, nevis sēdētu vien savos ekrānos un krātu naudu vēl vienam ceļojumam, bez kura lieliski var iztikt.

Tomēr šādas labas lietas nereti nāk ar kādu nelāgu blakni. To ne vienmēr var pamanīt. Arī šādām lietām jāpievērš vērība. Kad mūsu laikā aicina ieklausīties cilvēkos, kas nevar sevi pilnvērtīgi realizēt kādu iekšēju ierobežojumu dēļ, tā ir viena lieta, bet, kad uz šādu cilvēku dzīves uzlabošanas rēķina mēģina vēl ielikt lietas, kuras nav tik viennozīmīgas, tas vairs nav labi.

Tā, fotogrāfijā sievietei, kura “nav tētis”, pašai tas varētu likties labs joks, ar kuru viņa lepni izrādās, ka nav tāda kā citi. Protams, visiem nav jābūt vienādiem, bet ir lietas, kuras jādara bez īpašas iedziļināšanās, – jāglābj slīkstošais vai jāķer rokā bēgošs zaglis. Taču, kad kāda sieviete, kura nav un nekad nebūs tētis, prasa sev tēva vietu, tā vairs nav tikai personīga lieta, tā vairs nav kāda iekšēja ierobežojuma pārvarēšana (lai arī kādi to tā grib nosaukt, maskējoties aiz fiziski un garīgi ierobežotu cilvēku mugurām), tā pat vairs nav spēle, kuru var kā matemātikas uzdevumu atrisināt neatkarīgi no saskaitāmo kārtības.

Lai nenotiek bēdīgais joks

2020.gada 12.novembrī Latvijas Satversmes tiesa sprieda par to, ka sieviete var saņemt tēva pabalstu. Ar šādu tiesas spriedumu noteikti aktīvisti grib panākt, lai arī Latvijā soli pa solim viendzimuma attiecības ieņem Dieva dotas laulības – viena vīra un vienas sievas – vietu. Mēs dzīvojam laikā, kad varētu būt pareizi pamainīt kādus mantošanas un vispārējās kārtības likumus, lai cilvēkiem būtu brīvāk noteikt, kuri viņus drīkst apmeklēt pie slimības gultas, kuri saņems mantojumu un tamlīdzīgās praktiskās lietās. Tomēr, ja jau tagad uz lēnas izzušanas robežas esošā latviešu tauta pasludinās kaut ko citu par ģimeni, kā to, kas arvien ir bijusi ģimene – viens vīrs un viena sieva –, tad pavisam drīz mums var sanākt kā tajā bēdīgajā jokā, ka pēdējam latvietim, atstājot Latviju, jāizslēdz gaisma.

Šobrīd notiek parakstu vākšana, lai precizētu 110. pantu Satversmē. Lai ģimene un laulība, kas šodien mums ir vajadzīga vairāk nekā jebkad mūsu vēsturē, būtu nostiprināta. Ar stipru laulību mēs varēsim palīdzēt arī tiem, kas patiesi ir ierobežoti un grūtībās, varēsim arī draudzīgi padiskutēt par visādiem jauniem ieskatiem, bet to visu varēsim darīt, kad pamatlietas būs sakārtotas.

Aicinu parakstīties Satversmes 110. panta uzlabojumam vietnē www.tubalso.lv.