Jānis Dimants: Tik labs sākums, un vai tik slikts nāk gals? ^{Apriņķis.lv}

Sveicienu nesēja – mediju vēstures pētniece, Latvijas Universitātes profesore Vita Zelče. Pirms tam viņa kādā publikācijā bija ieminējusies par latviešu avīžniecības gaidāmo skaisto svētku tuvošanos. Tikai laikam neviens neuzradās, lai svinības sarīkotu. Lai arī kā, nekur jau nezūd vēsturiskais, pirms 200 gadiem janvārī Jelgavā latviešu valodā iznākušais pirmais “Latviešu Avīžu” numurs.

Krasi atšķirīgās jubilejgades

Ar dziļu ieinteresētību esmu lasījis, pat vairākkārt caurlūkojis visu, kas rodams par to, kā jauniņā Latvijas valsts 1922. gada janvārī svinējusi “Latviešu Avīžu” iznākšanas simtgadi. Ar valsts augstāko vadību priekšgalā, ar žurnālistiem kā svētku gaviļniekiem, ar Rīgas pilsētas Mākslas muzejā sarīkotu izstādi “Latvijas presei 100 gadi” un, jā, arī ar vienreizēja vēriena Preses balli, kas turpmāk latviešu avīžniecībā iesakņojās kā īpaša, savdabīga tradīcija. Interesanti, ka daudzie žurnālisti, kas savulaik vēstures griežos bija devušies emigrācijā, ik pa laikam Preses balli latviskā stilā sarīkoja savās mītnes zemēs, un iezemieši pasaules malu malās brīnījās, kā tie ieceļotāji bezbēdīgā jautrībā ballējas, draudzējas, savstarpēji smalki apceļas, saskandina un iedzer ar’.

Pēc neatkarības atgūšanas Preses balles tradīcija it kā tika reanimēta, un vienā tādā atdzimšanas reizē arī pats uz nebēdu griezu valceri, plēsu jokus. Diemžēl tagad daudz kas no labā vecā ir aizmirsts, iznīdēts.

Lai nu kā ar dejošanu un citām balles izpriecām, nožēlojama vai pat nepiedodama ir latviešu avīžniecības divsimtgades gluži vai pilnīga ignorance. Tie, kam pēc likuma un taisnības būtu kas izdarāms valstiskā līmenī, protams, var aizbildināties ar pandēmiju, lokdauniem, vispārējo sabiedriskās dzīves nenoteiktību. Un tomēr, tomēr… Nav taču neviens liedzis un nedrīkstētu liegt piepildīt glāzi sarkanvīna un kaut vai vienatnē pasērst, domas izvirpuļot vismaz virtuāli ar “Latviešu Avīžu” dibinātāju un pirmo redaktoru, kuru no visa izlasītā uzskatu par gana labu paziņu, taču uz iespējamu aprunāšanos atļautos ar lielu bijību.

Baltvācietis Kārlis Frīdrihs Vatsons, vienkāršoti runājot, bija īstens latviešu draugs, Kurzemes patriots, neatlaidīgs cilvēks, izcils intelektuālis, Lestenes, vēlāk arī Struteles evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. Iztēlē redzu, kā pēc dievkalpojumiem un citiem neskaitāmiem pienākumiem cienīgtēvs savā ietērpā dodas uz Jelgavu ne jau kādā šikā autiņā, bet zirga aizjūgā – ziemu ragavās, labākā gadījumā kamanās, vasaru, rudeni un pavasari – ratos, varbūt dažkārt lepnā droškā ar kučieri priekšā. Un tad vakarus, naktis pie mazas petrolejas lampiņas vai pie skalu gaismas veido “Latviešu Avīžu” kārtējo numuru. Visur līdzās – rūpes par lielo ģimeni, kurā bijuši astoņi (!) bērni.

Pie visām milzīgajām klapatām Vatsons redaktora amatā sabija vairākus garus gadus, turklāt līdz savas dzīves pēdējai stundiņai, kad  1826. gadā devās mūžībā. Dikti jau nu gribētos baltvācieti par cildeno misiju latviešu labā uzslavēt un darīt zināmu, ka, pateicoties tieši viņa mudinājumiem uz avīžlasīšanu, letiņi lasa aizvien, dažkārt pat par lasītājtautu tiekam dēvēti.

Pieļauju, Vatsonam tīkami būtu uzzināt, ka Latvijas avīžniecībā it nozīmīgu vietu ieņem reģionālā prese, kuras aizmetņi arī radušies jau “Latviešu Avīžu” pirmsākumos. Sāka iznākt “Vidzemes Latviešu Avīzes” Limbažos, vēlāk Valmierā, kuras varētu uzskatīt par radagabaliem “Rīgas Apriņķa Avīzei”. Tādējādi divsimtgades atzīmēšana ar attiecīgiem izvērtējumiem, secinājumiem un šodienas situāciju pilnīgi iederas vai katram no mums.

Ir, kas izgriež pogas Benjamiņiem!

Atšķirībā no kosmosā palaistā jūsmīguma par “Latviešu Avīžu” pirmo redaktoru ar lasītājiem uz grēcīgās zemes runājams kas lietišķāks. Uzreiz jāpateic, ka avīžniecības garajā vēsturē mums gājis visādi un skarbā šodiena tieši divsimtgades priekšvakarā kādu preses izdevumu ar attiecīgu ceremoniālu novedusi līdz Lielajiem kapiem Rīgā.

Saistībā ar mediju būšanām un nebūšanām allaž raisās emociju pārpilnība. Plaši izslavētā pagājušā gada daudzsēriju dižfilmā Emīlija Benjamiņa viscaur ietekmīga, apbrīnota. Vairums epizožu viss skatāms ar aizturētu elpu. Tomēr pats kā praktisks cilvēks ieciklējos uz šķietami ne tik izcilu epizodi – to, šķiet, filmas sākumdaļā, kur “Jaunākās Ziņas” uzņem vēsti, ka izdevies panākt 100 tūkstošu eksemplāru pārdošanu un tāpēc tas ir jānosvin… Atcerējos, ka “Jaunāko Ziņu” metiens vēlāk pieauga līdz 210 tūkstošiem eksemplāru, avīzi lasīja katrs otrais Latvijas pilsonis. Emīlija un Antons Benjamiņi mūsu avīžniecībā kā jaunradītāji tika radījuši īpatnēju un dziļi latvisku laikrakstu.

Bet paga, paga! Kāda tirāža bija vienai avīzei nesenajos mūslaikos? Otrā rītā pēc filmas noskatīšanās atrodu, ka “Lauku Avīzes” tirāža 1990. gada sākumā bijusi 316 625 eksemplāri. Vēsturisks ūnikums! Lielībniekiem Benjamiņiem izgrieztas pogas, ka nemetas. Jā, tas noticis nu jau viņā saulē aizgājušā Voldemāra Krustiņa laikā. Nepārspētās rekordistes pēctecei, tagadējai “Latvijas Avīzei”, viņupirmdien skatos – tikai 7690 eksemplāru metiens.

Šausmas! Neba esmu tik aplam alojies un trakoti samelojies Vatsonam par letiņiem kā lasītājtautu. Ne kripatiņu domas nepieļauju, ka ārkārtējais tirāžas kritums būtu saistāms ar rakstošo un avīzi veidojošo jelkādu degradāciju; nu nē – “Latvijas Avīzes” žurnālistu sniegums aizvien solīdā, reizumis pat izcilā līmenī. Vai atliek pieņemt, ka drukātajiem medijiem tuvojas nelabs gals? Jācer, ka “Rīgas Apriņķa Avīzes” lasītāji to nu nekādi nepieļaus kaut vai tāpēc, ka viņu avīzē nereti rodams tas, ko citi mediji vai nu ignorē, vai laiž garām kādu savtīgu interešu pēc.

Bija noticis kas visai skandalozs – pēkšņi tika nomainīta literārā mēnešraksta “konTEKSTS” visa vadība, par ko paša izdevuma pirmajā lappusē arī paziņoja Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze. Citos medijos, sociālajos tīklos – nekur! – ne vārda par krasajām izmaiņām. Turpretī viena sporta žurnālista atlaišana un nomaiņa ar citu internetā dimdēt dimdēja vismaz mēneša garumā. Un tikai “Rīgas Apriņķa Avīze” sarunā ar atlaisto redaktrisi atklāja notikušās ķibeles, dažu labu nesmukumu, arī to, ka sašķēlusies mūsu literārā vide gan grupējumu veidošanās, gan uzskatu dažādības dēļ.

Tā vai citādi, jaunās komandas ienākšana bija visai pamanāma žurnālīša lappusēs un kaut kādā svaigā manierē sevi pieteica jaunā galvenā redaktore Signe Viška. Un – bāc! – avīžniecības divsimtgades priekšvakarā viņa trijatā ar kolēģiem Daini Deigeli un Kristiānu Šukstu galvenās redaktores izvadītājas lomā. Arno Jundze apstiprina: viss! Šis “konTEKSTA” mūžā ir pēdējais numurs. Parādā nepalikšot tiem, kas nākamajam gadam izdevumu abonējuši. Naudu atdosim… Tik vienkārši. Un visdīvainākais atkal tas, ka nekur ne mazākā satraukuma. Ar kultūras ministru, ar kultūrkapitāla un vēl visādu fondu turētājiem bijušas garas intervijas, tikai par “konTEKSTA” nobērēšanu ne čiku, ne grabu. Vieglas smiltis!

Kopš neatkarības gadiem mums ar literārajiem izdevumiem tāds kā lāsts veļas pāri – jau cik aiztecējuši pa skuju taku: pēc sešdesmit darbības gadiem tika pārtraukta padomjlaikos ļoti populārā mēnešraksta “Karogs” izdošana, krīzes rezultātā pārstāja iznākt nedēļlaikraksts “Kultūras Forums”, piecus gadus iznāca un pārstāja iznākt “Latvijas Teksti”, 2014. gadā divos numuros iznāca daudzsološs literatūras, publicistikas un vēstures žurnāls “Tīrraksts”… 

Saistībā ar Latvijas mediju vēsturi kā ilgstošs žurnālistikas izsekotājs ar profesionālu iekāri tveru ne tikai kam un par ko piesieties, bet arī ieinteresēti – kam un par ko padāļāt bonusus, saveidot godanesēja topu. To noteikti pelnījusi pērn klajā nākusī grāmata, kas no jauna atklāj, kāds trešās Atmodas laika bērns bijis tolaik populārais žurnāls “Avots”, tā radītājs redaktors Aivars Kļavis un tagad ļoti solīdās grāmatas saveidotājs. Jā, intervijās viņš visai kritisks par pašreizējām norisēm periodikā. Nojaušams, ka cienījamais žurnālists un literāts tradicionālai lasīšanai paredz kaut kādu nelāgu galu.

Tiešām nākas aizdomāties, kas ar mums notiks, ja, iebāzuši degunu datorā vai telefonā, ik pa laikam tikai izlaidīsim cauri virsrakstu virtenes; lasīt un iedziļināties – priekš kam?! Tad nu varbūt noderīgi atgādināt, ka baltvācu mācītājs un redaktors Vatsons pirms divsimt gadiem mūsu senčiem bija iemācījis ne tikai lasīt, bet arī domāt līdzi…